Ragakāpas dabas parks Jūrmalā valdzina ar 2 brīnišķīgām pastaigu takām

Santa Bivbāne | 2020.09.13

Ragakāpas dabas parks ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas izveidota, lai saglabātu ar vecu priežu mežu apaugušās kāpas un dabas daudzveidību jūras piekrastē. Parka platība ir 150 hektāri.

Ragakāpa, kuras augstums ir 17 metru, ir valsts aizsardzībā kopš 1962. gada. Lai iepazīstinātu apmeklētājus ar teritorijas dabas vērtībām, parkā ir ierīkotas divas dabas takas. Viena no takām ved cauri priežu mežam, ir aptuveni 2 km gara, un pārsvarā to veido koka laipas. Tajā ir izvietoti arī informācijas stendi un soliņi, bet stāvākajās vietās - kāpnes. Brīvdabas muzeja tuvumā no šīs takas pa kāpnēm var nokļūt arī uz otras dabas takas, ko apsaimnieko AS "Latvijas valsts meži".

Raksts turpinās pēc reklāmas

Taizemes Pieskāriens!-40% Tikai Tagad

Tikai tagad — baudiet autentisku Taizemes masāžu ar -40% atlaidi.Ienirsti dziļā mierā, atslābini katru muskuļu un atjauno spēkus jaunām virsotnēm.

Orchid Spa

Dabas taka sniedz informāciju par parka dabas daudzveidību, Ragakāpas ainavu neparasto vēsturi, sastopamajiem augiem, dabiska veca priežu meža attīstību un kukaiņu atstātajām pēdām mežā. Dabas parka nemitīgi mainīgā ekosistēma ir daudzu retu sugu vienīgais patvērums. Tajā konstatēti septiņi Eiropas Savienībā aizsargājami biotopi, to skaitā embrionālās kāpas, baltās kāpas, mežainās jūrmalas kāpas un dabiski attīstījušies veci skujkoku meži. Mežainās jūrmalas kāpas ir Latvijā īpaši aizsargājams biotops. Parkā sastopama 21 Latvijā īpaši aizsargājama suga: astoņas augu, viena sēņu, astoņas kukaiņu un četras putnu sugas. Parkā aug Eiropas Savienībā aizsargājamā smiltāja neļķe, ligzdo meža balodis, melnā dzilna, sila cīrulis un stepes čipste. Ņemot vērā šīs Ragakāpas dabas parka vērtības, tas iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā NATURA 2000.

Ragakāpas dabas parkā tevi sagaida un pavada gan krāšņi ziedoši, gan izskata ziņā pieticīgāki augi. Ikviens no tiem ir pielāgojies augšanai īpašos apstākļos. Mežaino piejūras kāpu saules apspīdētajās nogāzēs gozējas augu sugas, kam sausums nekaitē, turpretī ēnainākajās ziemeļu puses nogāzēs dzīves apstākļi ir nedaudz mitrāki, dodot vietu ēnu mīlošām sugām. Arī jūras tuvums, vēja ietekme un iesāļā smilts augsne veido neatkārtojamo mikropasauli, kurā izdzīvot iespējams tikai pašiem izturīgākajiem. Šeit konstatētas astoņas Latvijā īpaši aizsargājamas augu sugas.

Latvijas iedzīvotājiem kāpas parasti nešķiet nekas īpašs – esam pieraduši, ka tās redzamas teju visā mūsu valsts piekrastē gandrīz 500 km garumā. Tomēr daudzviet pasaulē tādu kāpu vispār nav, tādēļ tās ir Eiropas mērogā unikāla ekosistēma. Daudzām augu un dzīvnieku sugām kāpas ir vienīgā piemērotā dzīves vide. Kāpu zemsedze ir ļoti trausla. Vienreiz izpostīta, tā atjaunojas tikai ļoti ilgā laikā. Tāpēc arī aizliegts bojāt kāpu zemsedzi, iebraukt kāpās ar mehāniskiem transporta līdzekļiem, kurināt ugunskurus, celt teltis. Kāpas jūras krastā veidojušās gadsimtiem ilgi. Kādreiz klejojošās baltās smilšu kāpas 20. gadsimta sākumā apmežotas ‒ šeit sastādītas priedes, kas spēj izturēt grūtos augšanas apstākļus piekrastē. Priekškāpas, kas atrodas vistuvāk jūras krastam, turpina veidoties joprojām.

Sausie un dobumainie koki ir nozīmīga dzīvesvieta dažādām putnu sugām. Dobumos ligzdo dzeņi, zīlītes, mušķērāji, arī pūces un pat dažas pīļu sugas. Veci, lielu apmēru sausokņi dažkārt kļūst pat par savdabīgām daudzdzīvokļu mājām – koku dobumos var ligzdot mušķērāji un zīlītes, aiz atlupušas mizas savu ligzdiņu var ievīt mizložņa, savukārt nolūzuša stumbeņa galā ligzdu var iekārtot kāda no mežastrazdu sugām. Dobumi kokos var rasties vairākos veidos – tie var atvērties koka lūzumu vietās, piepalīdzot koksnes sēnēm un kukaiņiem, tie laika gaitā koksnē var lēnām iztrupēt, kā arī tos var izkalt putni. Nozīmīgākie dobumu kalēji mežā ir dzeņi, kas katru gadu kaļ jaunu dobumu – turpmākajos gados tajos var ligzdot citi putni, kas dobumus paši izkalt nevar. Dobumus retumis kaļ arī divas zīlīšu sugas – cekulzīlīte un pelēkā zīlīte, kas šim mērķim parasti izvēlas kokus ar mīkstu, satrupējušu koksni.