10. marts vēsturē: Astronomi atklāj gredzenus ap Urānu

Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.03.10

Urāns (grieķu: Ouranos - debess) ir viena no Saules sistēmas milzu planētām, kā arī septītā planēta no Saules, kuru 1781. gadā atklāja britu astronoms Viljams Heršels.

Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas. Urāns ir nosaukts sengrieķu mitoloģijas debess dieva  Urāna vārdā.

Raksts turpinās pēc reklāmas

TŪRISMA TRIATLONS VIŠĶOS 12.MAIJĀ

Šī gada 12. maijā visi tiek laipni aicināti piedalīties ikgadējā Tūrisma triatlonā, kurš šogad pirmo reizi norisināsies Višķos.

TAKA

Urānam ir vismaz 27 pavadoņi, kā arī gredzenu sistēma, kas sastāv no vismaz 13 šauriem gredzeniem. Pēc uzbūves Urāns ir ļoti līdzīgs pārējām Saules sistēmas gāzu planētām, kam atšķirībā no Zemes grupas planētām nav cietas virszemes un kas galvenokārt sastāv no ūdeņraža un hēlija. Tomēr atšķirībā no Jupitera un Saturna tā iekšējo uzbūvi ievērojami sastāda arī smagāki elementi kā, piemēram, metāns un citi ledus veidojošie savienojumi (ūdens un amonjaks), kur līdz ar to nereti Urāns kopā ar Neptūnu tiek klasificēti arī par ledus gigantiem.

Oficiāli Urāns tika atklāts 1781. gada 13. martā, kad vācu izcelsmes britu astronoms Viljams Heršels, izmantojot tā laika labāko teleskopu, to sākotnēji noturēja par komētu, taču vēlāk saprata, ka tā ir atsevišķa planēta Saules sistēmā. Šī iemesla dēļ Urāns kļuva par pirmo planētu cilvēces vēsturē, kas tika atklāta caur teleskopu. Tāpat 1787. gadā Heršels vēlāk atklāja arī pirmos divus un lielākos Urāna pavadoņus - Oberonu un Titāniju. Savukārt 1977. gada 10. martā astronomi atklāja gredzenus ap Urānu.

Mūsdienās Urāns ir vairāk pazīstams kā planēta, kurai pieder aukstākā atmosfēra Saules sistēmā, kur gaisa temperatūra troposfēras augstākajos slāņos var nokrist līdz pat −220°C (53 kelvini). Tāpat tiek uzskatīts, ka Urāna atmosfēras dzīlēs varētu līt dimantu lietus, kas varētu būt raksturīga parādība ledus gigantiem.