Ceļotāja stāsts: Vienatnē ar mašīnu izbraukāt Eiropu - «Kāpēc nē?» - 2.daļa

Viens no maniem dzīves moto ir "Kāpēc ne". Pagājušā gada vasarā man dzīvē bija sakritis tā, ka bija daudz brīvā laika un vasaru negribēju pavadīt vienkārši standartā - guļot Jūrmalā un sauļojoties. Tāpēc nolēmu doties vienā no savas dzīves lielākajiem piedzīvojumiem - tā saucamajā eirotripā, vienatnē, ar savu mašīnu. Kopumā ceļojumā pavadīju 5 nedēļas, apmeklēju 13 valstis un piedzīvoju tik daudz, cik nereti sanāk vairāku gadu laikā. Ceļojumam man nebija nedz kādu laika ierobežojumu, nedz galamērķu - kur vēlējos, tur devos.

Ceļotāja stāsta pirmo daļu LASI ŠEIT!

Raksts turpinās pēc reklāmas

𝐌𝐞𝐥𝐧𝐤𝐚𝐥𝐧𝐞 būs lieliska izvēle!

Ceļojums piemērots visiem, kurus valdzina krāšņa, masu tūrisma neizpostīta daba un jūtams vietējās kultūras piesitiens.

EUR 369 | Latvia Tours

Tālāk es braucu uz Rumāniju. Rumānijā es jau vienreiz biju bijis, tikai valsts pašā otrā pusē - Ungārijas tuvumā. Šoreiz es biju austrumu daļā - brītiņu pabiju Brašovā, tur viss ir kalnos, tāda skaista kalnu pilsēta. Apmeklēju pili un kas uzreiz lēca acīs bija kontrasts ar Kišiņevu. Brašovā ir vecpilsēta, viss skaists, uzkāpjot kalnā paveras skaists skats, kamēr Kišiņeva tāda pelēcīga. No rīta arī uzskrēju krosiņu augšā kalnā līdz pilsētas uzrakstam, patiešām izbaudīju skatus. Pēc tam biju Sinajā, kas ir tāds kūrorts, kas atrodas pa ceļam uz Bukaresti braucot. Tur esot, nevarēju saprast kur atrodos, jo viss izskatās kā Minhenē, Vācijā! Ļoti augsts dzīves līmenis, tūristi, kalni, vagoniņi, visi čilo, nekur nesteidzas. Nu tā, ja es nezinātu, ka tā ir Rumānija, nekad nepateiktu kur atrodos. Šeit gan nakšņot nesanāca, gribējās pēc iespējams ātrāk uz Bukaresti.

Man vispār patīk lielpilsētas, bet es aizbraucu uz Bukaresti un tur atkal vilšanās... Es paņēmu hosteli, staigāju pa to pilsētu, lasu, ko tur var darīt, ko var apskatīties, bet patiesībā nav nemaz ko darīt. Bija viens objekts – imperatora vai valdnieka ēka, lielākā ēka pasaulē aiz Pentagona, taču par ieeju bija jāmaksā kaut kādi 20 eiro. Tā kā budžets man nav neierobežots, tad priekš 20 eiro man tas nelikās tik interesanti. Es ēkai apgāju apkārt, liekas aptuveni stundu gāju, bet iekšā tā arī neiegāju, jo tomēr - 20 eiro ir 20 eiro. Kopumā radās iespaids, ka Bukareste ir tāda diezgan netīra pilsēta. Bet es jau pirms brauciena biju ieplānojis aizbraukt uz bīstamāko, nabadzīgāko rajonu pilsētā - Ferentari. Man draugs teica, lai aizbraucu. Pēc aprakstiem tur esot ļoti bīstami, policija ignorē rajonu, valda pilnīga anarhija, narkotikas tiek tirgotas uz ielas, ielasmeitas uzturas, un praktiski tikai atkritumu kaudzes krājas. Bet es domāju – kas gan tur tāds varbūt? Es esmu mašīnā, galu galā. Neko, iebraucu, atradu arī to vietu, kas ir visās bildēs, starp tām 5 stāvu mājām, bet nekas tur tāds nebija. Neviens nebruka virsū. Bet nu, es arī nejutos tik drošs, lai kāptu ārā, jo visi, protams, skatījās virsū, redzot, ka ārzemju numurs...

Pēc tam, kad vēlāk mazgāju mašīnu, runājos ar vietēju un viņš teica, ka policija rajonam beidzot pievērsusies. Bet manā skatījumā Bukarestē nebija, ko darīt. Es biju cerējis uz baigo naktsdzīvi, bet arī, līdzīgi kā Vecrīgā, bija bāri, kuros redz, ka esi ārzemnieks, tātad tev ir nauda un var censties apkrāpt... Varbūt arī es pats biju vainīgs, jo nesaslēdzos ar kaut kādiem vietējiem, kas parādītu tādu Bukaresti, kas ir ne tūristiem. Tad arī varētu vairāk naktsdzīvi izbaudīt... Bet nu, šoreiz tā nenotika un drīz jau braucu tālāk - uz Konstancu, kas ir viņu tāds kā kūrorts, kur visi rumāņi brauc. Kā Krievijai Soči vai Ukrainai Odesa. Braucu turp, jo man jau atkal gribējās pludmali. Aizbraucu, viss it kā forši līdz vienā brīdī mašīna pārstāja darboties uz gāzi. Tas man reāli nozīmēja ceļojuma beigas, jo uz benzīnu viņa vispār negāja. Bet tagad - gāze arī neiet, domāju, ko lai tagad dara. Jautāju taksistam, kur ir tuvākais serviss, taču bija jau 17:00 vakarā. Taču šis teica, lai seko viņam. Ieveda kaut kādā milzīgā pagalmā, bija jāmaksā 5 vai 10 eiro viņam par to, ka parādīja. Es jau tad sapratu “welcome to Romania”, kad kaut ko viņam tur samaksāju. Servisā čalīši atvēra mašīnu, apskatījās, kaut kāda detaļa sadegusi. Viņi teica, ka paņems apskatīsies, ja varēs, tad nomainīs. Prasīju, cik maksās, viņi atbild, ka 100 eiro. Tas bija ļoti daudz, zvanīju paziņam, kas man Latvijā mašīnu labojis. Viņš teica, ka Latvijā tas maksātu maksimums 25 eiro, bet, ņemot vērā, ka tu esi ārzemnieks, plus vēl darbs un tomēr Rumānija… Sapratu, ka tas ir daudz par daudz, bet man jau nebija variantu. Piekritu, viņi nomainīja, pārslēdzās uz gāzi. Teicu, ka gribu pārbaudīt, vai viss ir ok. Izbraucu, bet ātri vien sapratu, ka nav, ka reāli ir vēl sliktāk kā ar to benzīnu braucot. Braucu atpakaļ uz to vietu, kuru kaut kā mistiski atradu, bet tur neviens vairs nebija, viss ciet. Laikam bija 18:00 un visi jau prom. Bet es jau biju samaksājis, un viņi iepriekš teica “davaj izmet aplīti un, ja nu tevi kaut kas neapmierina, brauc atpakaļ, skatīsimies”. Es biju tik dusmīgs tajā brīdī uz sevi, ka esmu ļāvis sevi tā apčakarēt. Gribēju ātrāk tikt no tās Rumānijas projām, es domāju, ka tur vispār vairs nebraukšu. It kā bija laba pieredze, bet tāds viens sīkums var reāli vis iespaidu sabojāt. Tagad, atskatoties atpakaļ, nekas īpašs, bet tajā brīdī… 100 eiro, es varēju par to nedēļu dzīvot tajās visās iepriekšējās valstīs. Samaksāju 25 eiro vietā 100, un tāpat vēl nesataisa! Tad kādā ātrumā es varēju, aptuveni 50 km/h, tādā braucu uz Bulgāriju... 

Bulgārijā biju visās trijās kūrortpilsētās gar Melno jūru – Varna, Sunny Beach, Burgasa. Tur viss kā Grieķijā vai Ēģiptē – milzīgas viesnīcas, pilns ar tūristiem, ļoti daudz krievu. Vienu nakti paliku Burgasā – tīri kā Jūrmala mūsējā, bet tas man nelikās pārlieku interesanti. Par Sunny Beach – ja gribās tusiņus, tad šī patiešām ir vieta, kur būt. Tāds Ibizas variants - visu nakti kaut kas notiek, cilvēki tusē, atpūšas. Man ļoti paveicās ar hosteli, par 8 vai 9 eiro, tā bija tāda trīsstāvīga māja ar baseinu, tur es nočiloju kaut kādas 3 dienas. Burgasa un Varna patiesībā ir ļoti līdzīgas pilsētas. Kad braucu iekšā Bulgārijā, tur visi bija lielceļi, visi brauca uz 120 kilometriem stundā, kamēr es ar savu saplīsušo mašīnu čučināju uz 50. Visi apdzina, pat rolleri! Braucot pa kalnu lejā sanāca, piemēram, apdzīt smago, bet kalnā augšā atkal vilkos uz 20 km/h. Pārējie braucēji bija dusmīgi, bet es jau pats arī biju dusmīgs! Gribējās jau nolikt mašīnu un viņu atstāt... Un nebija viņu arī kur sataisīt, tajos kūrortos vispār nebija servisu. Pa ceļam uz Sofiju biju Plovdivā, Eiropas kultūras galvaspilsēta nesen, par to man pastāstīja. Tur bija ļoti smuka vecpilsēta. Tur bija free walking tours, ja man tiešām patika, iedevu arī naudu, lai gan parasti nedodu. Viņiem arī ir tāds rajons kā Ferentari Rumānijā. Prasīju gidam, bet nekā tāda tur neesot, tāpēc paklausīju viņam un braucu uz Sofiju tālāk.

Sofija – Bulgārijas galvaspilsēta nedaudz atgādināja Rīgu. Noteikti kaut kādas līdzības varēja saskatīt. Liela pilsēta. Aizgāju uz futbola stadionu, izstaigāju pilsētu, pačilloju apkārt. Sofijā gribēju sataisīt to gāzi, bet iekrita laikam sestdiena, svētdiena, tieši, kad tur viss ciet, visur teica, ka nevarēs. Bet es arī negribēju tik ilgi tur palikt, gaidīt pirmdienu un vēl visu pirmdienu, ka taisītu.

Tālāk braucu uz Maķedoniju, Skopji. Pirmo reizi man bija tāda neizpratnes sajūta. Es pat nezinu, kā raksturot tās visas valstis. Cilvēku maz, kaut kādas milzīgas ielas, kaut kas notiek, bet, pats interesantākais, tur tajā centrā ieejot, ir tas, ka priekšā kaut kādas milzīgas, senlaicīgas Aleksandra skulptūras. Vēl kaut kādas mājas mistiskas, liekas senas. Un jā, visur tās skulptūras. Es pabrīnījos, aizgāju uz hosteli, tur viņi teica, ka tas viss ir mākslīgi veidots pirms kaut kādiem 10 gadiem. Mākslīgi celtas skulptūras, lai atsvaidzinātu Skopjes imidžu, kā kultūras galamērķi. Bet pati Skopje ir interesanta, noteikti vērts aizbraukt. Man arī Skopje ļoti patīk, jo tur man mašīnai gāzi sataisīja. Un vēl par brīvu! Es tur aizbraucu, izstāstīju situāciju un izrādās, ka vienkārši tur viens štruntiņš bija jāpieslēdz pie datora un no datora viss tur jāuzstāda. Viņi to izdarīja, es izstāstīju par to, kur tas notika uz ko viņš atbildēja: “Jā, jā, tādi jau tie rumāņi ir. Mēs, maķedonieši, esam daudz labāki, re kur tev par brīvu.” Tas bija tā tiešām pozitīvi! Vairākas reizes pateicos un braucu prom.

Maķedonija pati par sevi ir skaista. Reāli sanāk, ka es izbraucu cauri visai valstij. Ceļi bija lieliski! Rumānijā ar zirgu pajūgu tev izgriež priekšā, tā tāda normāla situācija, bet Maķedonijā viss kā pie kungiem. Pabiju vienu dienu arī Kosovā. Aizbraucu tur ar autobusu no Skopjes, pavadīju 4 stundas un tad atpakaļ uz Skopji. Man tur jau pēc pusotras stundas nebija, ko darīt, jo viss ko tur redzēt bija Bila Klintona piemineklis un galvenā avēnija. Tā ir jaunattīstības valsts, visi tur ceļas un būvējās, viss nosēts ar dažādiem depo un veikaliem. Es nezinu, kur viņi dabū naudu, bet visi ļoti labās mašīnās braukā... Bet tā viss tur šķita vienāds. 

No Skopjes tālāk ar mašīnu braucu uz Ohridas ezeru Maķedonijā. Ezers bija fantastiski skaists, viens no top tirm punktiem no visa mana ceļojuma!

Tālāk braucu uz Albāniju - iepriekš man likās, ka tas noteikti ir mīts vai pārspīlējums, bet tur patiešām 9 no 10 mašīnām, kas tev brauc pretī ir mersedesi. Veci mersedesi, jauni mersedesi, takši mersedesi, arī skolas autobusi mersedesi. Varbūt galvaspilsētā Tirānā, nē bet visapkārt Tirānai, nomaļākos rajonos nekādu citu mašīnu nav. Tikai merši! Tas ir kā mums Latvijā, laikam, BMW, ka tev to vienkārši vajag. Lai parādītu kaut kādu savu statusu... Taču tas viņiem ir vēl daudzreiz izteiktāk! Tirānā bija redzams, kā islāms savijas kopā ar kristietību, tur tā balansē viņi. Bet par Albāniju – būtībā tas stāsts viņai ir tāds pats kā Latvijai. Arī 90-tajos atguva neatkarību un tad viss apmēram tādā pašā līknē kā pie mums. Mums vēlēšanās balsis pirka ar banāniem – viņiem ar džinsiem. Mums BMW, viņiem mersedess. Cilvēki izskatās līdzīgi, var redzēt, ka viņiem ir nedaudz karstākas asinis, bet nekādas citas īpašās iezīmes. Arī braukšanas kultūra ir laba. Nevienu brīdi nejutu apdraudējuma sajūtu, arī pa nakti staigājot

Nākamā valsts bija Melnkalne, kur man ļoti ļoti patika. Aizbraucu uz Budvu un Kotoru, tie bija mani top divi punkti, nu vispār Melnkalne bija top galamērķis. Fantastiski skaisti, gan piekraste, gan daba, gan viss kā tur izveidots. Nekādus plānus iepriekš neveidoju, vienkārši rakstīju googlē “ko redzēt Melnkalnē” un ko man izmeta un kas bija pa ceļam, tur es arī braucu. Melnkalnē es kopumā pabiju kādu nedēļu. Visa ceļa laikā es varēju palikt tik ilgi, cik man gribējās, gribēju - paliku, negribēju – devos tālāk. Vidēji katrā valstī pavadīju 4 vai 5 dienas, it kā tas nav daudz, bet ir iespējams iegūt to priekšstatu un emocijas, saprast vai tu tur gribi atgriezties. 

Pēc Melnkalnes devos uz Horvātiju, kas ir ļoti skaista, bet jau pašā sākumā - Dubrovnikos, es iekļuvu avārijā. Iebraucu no Melnkalnes, viss skaisti un pēkšņi avārija. Par laimi visi palika veseli, lai gan šoka sajūta bija gan man, gan otrai pusei. Es gan nebiju vainīgs - situācija bija tāda, ka es devos apdzīšanas manevrā un dāma izdomāja griezties pa kreisi. Nedz skatījās, ka viņu apdzen, nedz pagriezienu rādīja - vienkārši ietriecās manī. Mašīna sasista un es piespiedu kārtā Dubrovnikos paliku 4 dienas. Tā arī bija visdārgākā vieta no visām, kur es biju. Maksāju 50 eiro dzīvojot kaut kādā 30-vietīgā hostelī. Lai taupītu naudu, ēdu veikalā pirkto pārtiku, bez maz vai roltonus. Turklāt mana sadauzītā mašīna atradās aptuveni 25 kilometrus no Dubrovnikiem, un tāpēc es braucu skatīties situāciju kādas 4 reizes. Tas bija pie lidostas, braucu ar autobusu līdz lidostai un tad gāju ar kājām aptuveni pusstundu līdz tai mašīnai. Arī tajā brīdī biju gatavs atmest mašīnai ar roku, bet tad kaut kā uzradās viens džeks no servisa un piekrita to sataisīt, tā lai varu aizbraukt līdz Latvijai. Viņš teica, ka tam vajadzēs 2 vai 3 dienas. Es sapratu, ka tur es tiešām vairs negribu palikt un maksāt 50 eiro dienā par hosteli. Nolēmu ar autobusu braukt uz Slovēniju, kuru es arī biju plānojis apmeklēt. Caur Horvātijai izbraucu, pabiju arī Splitā. Horvātija ir tiešām smuka, bet ar to visu situāciju man izveidojās tāds negatīvs imidžs. 

Ļubļana ir ļoti skaista, aizbraucu arī uz Bledas ezeru – vispār pasaka! Kristāldzidrs ezers, baznīca centrā un kalni. Tad braucu atpakaļ uz Dubrovnikiem, savācu mašīnu un, cik vien ātri varēju, devos prom no Horvātijas. Par mašīnu samaksāju aptuveni 150 eiro. Man paveicās - tiešām labs čalis, Miho, pats viņš kaut kāds rallists un visu sataistīja. No sākuma domāju, ka tas ir uzmetiens, jo viņš ilgi man nerakstīja, lai gan solīja, ka uzrakstīs, kad sataisīs. Domāju - kā būs, tā būs. Izrādās viņam vienkārši bija saplīsis telefons... Mājupceļā izbraukāju Bosniju un Herceogvinu. Biju arī Mostorā, kur tas tilts piecstāvu mājas augstumā ir. No turienes lec lejā džeki, kad tūristi samet 20 eiro. Tāda ļoti gleznaina ainava, tur priekš Instagram bildes ļoti daudz var sataisīt. Biju arī Sarajevā, tur tā sentimentāli un interesanti, tas stāsts par viņu vēsturi.

Atpakaļ ceļā jau visa bija par daudz. Budapešta, kas man agrāk likās fantastiska, tagad likās pilna ar kaut kādiem angļiem. Šajā brīdī es jau biju ceļā mēnesi, pa hosteļiem visu laiku dzīvojis, bija liels nogurums un visi tie mazie incidenti ar mašīnu...

Priecājos, kad nokļuvu mājās - bet pēc pāris dienām jau atkal gribējās jaunos piedzīvojumos mesties!

Pavisam drīz Rūdolfs uzsāks jaunu ceļojumu - šoreiz pa Centrālameriku. Viņa gaitām vari sekot līdzi arī Instagram vidē, šeit: https://www.instagram.com/rudolfs.t/