11. jūnijs vēsturē: Tiek iekarota un nodedzināta Troja

Jānis Peteris Bērziņš | 2023.06.11

Troja un karš pār šo pilsētu, kas šobrīd atrodas mūsdienu Turcijā, ir viens no mūsdienu vēsturē pazīstamākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Kā nu ne - arī mūsdienās bieži varam dzirdēt mītus un leģendas, kas sacerēti par šo pilsētu. Tomēr stāsti par Troju nav tikai rakstiskas leģendas un Trojas karš patiešam notika.

Kā liela daļa karu, arī Trojas karš, lielā mērā, izcēlās kādas sievietes dēļ - tajos laikos slavenā grieķu karavadoņa Agamemnona brāļa Menelāja sieva Helēna aizmuka uz Troju pie tās prinča Parisa. Tieši šis mīlestības stāsts bija pēdējais piliens Agamemnonam, kas jau sen vēlējās iekarot Troju. Protams, Agamemnonam pievienojās viņa brālis, kas tīkoja atriebību pret savu sievu un tās mīļāko. Tomēr Troja bija ļoti spēcīga pilsēta ar arkārtīgiem nocietinājumiem - par kuriem stāstīja leģendas. Lai vispār varētu cerēt to iekarot, Agamemnonam bija jāapvieno arī visi grieķi, radot ilūziju, ka Trojas iekarošana nesīs mūžīgu slavu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

NBS orķestra koncerts TUMĒ

2. maijā plkst. 19.00 Tumes Kultūras namā Baltā galdauta svētku koncerts kopā ar Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestra Estrādes ansambli.

Tukuma TIC

Lai arī dažādos avotos ir minēti dažādi datumi, tiek uzskatīts, ka Trojas karš norisinājās laika posmā starp 1194. un 1184.gadu pirms mūsu ēras. Karš bija ilgs, tas norisinājās visus šos gadus - aptuveni desmit. Protams, grieķiem atrodototies aplenkumā un negūstot īpašus panākumus, motivācija un vēlme pēc "mūžīgās slavas", kas tika piesolīta, pamazām noplaka. Grieķu karotāji bija noguruši un noilgojušies pēc mājām.

Šeit parādījās Odisejs, kas bija Itakas valdītājs, kurš ieteica Troju uzvarēt ar prātu, nevis spēku - jo ar spēku, to, visdrīzāk, nemaz nevarētu izdarīt. Viņš pierunāja grieķus notēlot savu kapitulāciju, pametot ierakumus un uzbūvēt slaveno Trojas zirgu - ar tukšu vidu. Šajā zirgā tad paslēpās pāris grieķu karavīru, kam bija uzdevums iekļūstot aiz Trojas vaļņiem, naktī nogalināt sargus un atvērt pilsētas vārtus.

Trojieši, būdami lepni un pašpārliecināti, arī noticēja, ka grieķi pametuši mūsdienu Turcijas teritoriju (jo grieķi arī sēdās savās laivās un kuģoja - visticamāk, līdz kādam tuvākajam līcim vai salām) un uzskatīja, ka atstātāis zirgs ir dāvana par viņu kara spējām. Lai arī izskanēja daudz runu par to, ka šādas dāvanas vajag uzreiz nodedzināt, vietējie priesteri apgalvoja, ka ienaidnieku dāvanas nevar nepieņemt un tā būtu zaimošana, kā arī savas veiksmes izaicināšana. Trojas valdniieks Priams pavēlēja zirgu ievilkt pilsētā un uzsākt dzīres. Trojieši pat īsti nepārbaudīja zirgu, jo tas likās ļoti veiksmīgi izgatavots.

Pienāca 11.jūnija rīts - pēc visas nakts dzīrošanas, vietējos iestājās pagurums un katrs pakrita, kur sagadījās. Šajā brīdī no zirga izkāpa grieķi, ar Odiseju priekšgalā - un par grieķu uzbrukumu vēstīja vien gaiļu ķērcieni. Grieķi ātri vien atvēra pilsētas vārtus un pa tiem pilsētā iebrāzās pārējie grieķi, kas ar kuģiem bija atgriezušies. Lai arī desmit gadus Troja bija spējusi turēties pretī grieķiem un likās, ka tā karā uzvarēs, vienas nakts laikā Troja bija kritusi.

Grieķi saprata, ka Troju nevarēs ilgi noturēt savā īpašumā, tāpēc pēc tam, kad pilsēta tika izlaupīta, to nodedzināja. Tika nogalināti visi augstdzimušie un piesmieta visa tur atrodamā kultūra, arī dievu statujas. Trojas karš bija beidzies un arī pilsēta vairs šāda nekad kartē nebija atrodama.