Ēriks Lingebērziņš: Latvijas tūrisms – viens mērķis vai divi atšķirīgi virzieni? - skatīt portālā

Latvijas tūrisma attīstības trajektorija, prioritātes un sasniegumi jau vairākus gadus ir viena no karstākajām diskusiju tēmām nozarē. Tajā iesaistās uzņēmēji, Rīgas pašvaldība, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Ekonomikas ministrija un citi partneri. Taču, lai gan oficiālā statistika par šā gada pirmajiem pieciem mēnešiem nesniedz daudz iemeslu optimismam, šķiet, ka īstā diskusija vairs nav par skaitļiem. Tā ir par to, vai Rīga un Latvija joprojām virzās vienā tūrisma attīstības virzienā. Viedokli pauž Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes priekšsēdētājs un Eiropas tūrisma asociāciju apvienības vēstnesis, Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas valdes loceklis Dr.oec., Ēriks Lingebērziņš.

Statistika rāda, ka šobrīd galvenais Latvijas tūrisma izaugsmes balsts ir vietējais tūrisms. Tas ir vienīgais segments, kur pirmajos piecos mēnešos vērojams pieaugums, un maijā tas bija vienīgais rādītājs ar pozitīvu dinamiku. Tomēr šis pieaugums automātiski nenozīmē būtisku pienesumu visai nozarei. Lai gan vietējo ceļotāju skaits tuvojas ārvalstu viesu apjomam, lielākā daļa šīs aktivitātes notiek ārpus Rīgas.

Un tieši šeit sākas būtiskākais jautājums. Rīga ir Latvijas tūrisma eksporta centrs. Tieši galvaspilsēta piesaista lielāko daļu ārvalstu viesu, starptautisko avioreisu, konferenču un augstākas pievienotās vērtības tūrisma pakalpojumu. Savukārt vietējais tūrisms daudz lielākā mērā uztur reģionu ekonomiku – muzejus, pilis, dabas parkus, mazās viesnīcas un ēdināšanas uzņēmumus. Abas plūsmas ir vienlīdz svarīgas, taču to ekonomiskā ietekme ir atšķirīga.

Tas ved pie nākamā jautājuma – vai Latvijai vispār ir vienota vietējā tūrisma attīstības politika? Šobrīd drīzāk šķiet, ka katra pašvaldība attīstās pēc saviem ieskatiem, iespējām un prioritātēm. Tā nav kritika pašvaldībām – tās dara savu darbu. Taču valstiskā līmenī grūti saskatīt vienotu redzējumu par to, kā vietējais tūrisms varētu papildināt starptautisko tūrisma attīstību. Un šeit sākas viens no būtiskākajiem Latvijas tūrisma izaicinājumiem.

Tikmēr Rīga ir izvēlējusies skaidru attīstības kursu. Tā koncentrējas uz ārvalstu viesu piesaisti un arvien vairāk investē starptautiskajā mārketingā. Tas ir loģiski – tieši ārvalstu tūristi rada pakalpojumu eksportu un lielāku ekonomisko atdevi. Tomēr arī Rīgas iespējas nav neierobežotas. Pilsētas zīmols šobrīd daudzviet ir spēcīgāks par Latvijas zīmolu, un Rīgas mārketinga budžets faktiski ir kļuvis nozīmīgāks par valsts kopējo ieguldījumu galamērķa popularizēšanā.

Tomēr pat spēcīgs pilsētas zīmols nevar atrisināt problēmas, kas ir nacionālā līmenī. Ģeopolitiskā situācija un ar to saistītā drošības uztvere turpina negatīvi ietekmēt Latvijas konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Rezultātā cieš ne tikai Rīga, bet visa nozare – jo ieguldītie līdzekļi nedod tādu atdevi, kādu tie varētu dot stabilākā ārējā vidē.

Iespējams, tieši šeit arī parādās būtiskākā atšķirība starp Rīgas un Latvijas mērķiem. Rīga arvien skaidrāk signalizē, ka tās prioritāte nav maksimāls tūristu skaits. Galvenais ir viesis, kurš uzturas ilgāk, tērē vairāk un rada lielāku ekonomisko pienesumu. Savukārt valsts stratēģiskie mērķi joprojām lielā mērā balstās uz apjoma pieaugumu – vairāk viesu, vairāk nakšņojumu, vairāk ceļojumu.

Varbūt tieši tāpēc daļai Rīgas tūrisma uzņēmumu situācija nemaz nav tik drūma, kā to rāda kopējā statistika. Augstākās klases viesnīcas, kvalitatīvi restorāni un gidi, kas strādā premium segmentā, turpina veiksmīgi attīstīties. Taču daudz lielāka ir tā viesmīlības nozares daļa, kas gadu desmitiem veidota, balstoties uz citu modeli – Latvija kā kvalitatīvs, bet pieejams galamērķis. Šis segments šodien izjūt vislielāko spiedienu.

Varbūt tāpēc svarīgākais jautājums vairs nav, vai Latvijas tūrisma statistika pieaug vai samazinās. Daudz būtiskāk ir saprast, vai valstij un Rīgai joprojām ir kopīga tūrisma attīstības vīzija. Ja atbilde ir "jā", tad tā ir jādefinē daudz skaidrāk. Ja atbilde ir "nē", tad ir pienācis laiks atklāti atzīt, ka Latvijas tūrisms vairs nav viens stāsts, bet divi – Rīgas un pārējās Latvijas. Un tas prasa atšķirīgus instrumentus, atšķirīgus mērķus un atšķirīgu politiku.