Atdzimšana no pelniem un krīzes patina - skatīt portālā

Septembrī visā Eiropā norisināsies ikgadējās Eiropas kultūras mantojuma dienas. 2026. gadā tās veltītas kultūras mantojumam krīzē. Vai krīze ir kas ārkārtējs? Pasākuma ieskaņā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde aicina ielūkoties dažādo krīžu veidos, kas var skart kultūras pieminekļus. Pirmā no tēmām - kultūras mantojuma drošība un ārējais apdraudējums.

Gadsimtu transformācija

Vēsturiskās krīzes un varas maiņa rada apstākļus, kuros jāizvēlas starp objektu pazušanu vai fundamentālu transformāciju. Vai funkcijas maiņa ir krīze, vai kritiska nepieciešamība? Mums ir grūti atteikties no kopienai nozīmīgiem objektiem, tā, ejot cauri neskaitāmiem pārbūves periodiem un pilnīgai funkciju maiņai, mēs paņemam līdzi pagātnes stāstus. Objekti, kas piedzīvojoši ievērojamus vēstures notikumus, savā substancē nes būtiskus pierādījumus par mūsu valsts vēsturi.

Pēc zemgaļu krustnešu kariem 13. gs. Tērvetes pils tika piešķirta Livonijas ordenim un 1339. gadā agrākās zemgaļu priekšpils vietā tika uzcelta ordeņa konventa pils. Jau 1345. gadā pils iznīcināta. Mūsdienās vēl redzamas 16. gs. celtās Tērvetes pils jeb Kalnamuižas paliekas, kas pēc A. Tūlses domām būvēta uz minētās ordeņa pils pamatiem. 17. gs. te uzturējās Kurzemes un Zemgales hercogs, bet pēc zviedru iebrukuma 18. gs. pils pamazām pārvērtās drupās. 19. gs. laikā būves mūrakmeņus izmantoja muižas ēku būvniecībā. Objekta nozīmi novērtēja jau pirmajā neatkarības periodā un 1939. gadā veikta neliela pilsdrupu konservācija, taču nopietns konservācijas projekts tika īstenots no 2019. līdz 2021. gadam, pateicoties pašvaldības iniciatīvai.

Demogrāfiskā krīze in situ

Demogrāfiskā krīze rada neskaitāmus problēmjautājumus, tajā skaitā arī kultūras mantojuma saglabāšanā. Lauku teritoriju iztukšošanās pamet vietas, kas savulaik attīstītas tās iemītnieku un viņu pēcnācēju labklājībai.

Augšzemes zemnieku sēta "Ķiermeles" veidojusies laikā no 1867. līdz 1887. gadam un kopš saimniecības izpirkšanas no muižas 19.gs. beigās, līdz pat 21. gs. 20. gadiem tā atradās vienas dzimtas īpašumā. Pēdējais zemnieku sētas īpašnieks, sasniedzot arvien cienījamāku vecumu, sāka aktīvi meklēt iespējamos risinājumus dzimtas vērtību saglabāšanai nākotnē. Viens no risinājuma veidiem būtu dzīvojamās ēkas pārvešana uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, papildinot topošo Sēlijas sētu, tomēr tas nozīmētu kompleksa sadalīšanu un vērtīgākās daļas zudumu. Mantojuma aizsardzības labā prakse paredz vērtību saglabāšanu savā vietā – in situ.

Vairāk nekā gadsimtu senajai zemnieku sētai jaunākā stāsta lappuse izrādījās labvēlīga – 2023. gadā par ēkas īpašniekiem kļuva jauna ģimene, kura novērtē izcilā tautas celtniecības pieminekļa saglabātību.

Mērķtiecīgi atdzimt no pelniem

Būvētā mantojuma attīstība ir gadsimtiem garš stāsts, kurā vieni vai citi apdraudējumi ir eju neizbēgami, taču postījumu ziņā maz kas līdzinās ugunsgrēka sētajai iznīcībai. Kad personīgi saskaramies ar ugunsnelaimi, tā var šķist nepārvarama, taču kultūras mantojuma saglabāšanā varam sastapties ar stāstiem, kas apliecina, ka "atdzimšana no pelniem" var būt praksē balstīta un mērķtiecīga rīcība.

Greznā, baroka stilā celtā Pasienes baznīca kopš saviem pirmsākumiem 17./18. gs. mijā ir piedzīvojusi pat vairākus postošus ugunsgrēkus, no kuriem spējusi atgūties. Atjaunotas kā konstrukcijas, tā inventārs. Pēdējais ugunsgrēks norisinājās 1882. gadā, tajā tika iznīcināta liela daļa jumta, dienvidu puses logi un abi torņi, kā rezultātā nokrita zvani. Interesanti, ka baznīcas interjers palika relatīvi neskarts.

Krīzes patina

Ikviens kultūras piemineklis var nonākt krīzē, taču ir vietas, kas kļūst par kultūras pieminekļiem krīzes dēļ. Tās ir vietas, kas stāsta par šausminošiem notikumiem, kurus vēlamies atcerēties gan lai godinātu cietušos, gan mācītos no pagātnes notikumiem. Tās ir vietas, kuras vairs nespējam normalizēt.

Kultūras pieminekļa unikalitāti raksturo tā saglabājamo vērtību autentiskums un apjoms. Lielākā daļa celtņu, kurās veiktas politiskās represijas, laika gaitā ir pārbūvētas. Eiropas kontekstā 1920. gadā būvētais Tetera īres nams, ko šodien pazīstam kā Stūra māju ir samērā liels retums. Vien retais muzejs spēj demonstrēt telpas ar tik unikālu vēsturisko patinu un augstu autentisko detaļu kopumu. Okupācijas laikā izbūvēta šautuve, telpas ieslodzīto nogalināšanai, ieslodzījuma kameras, dubultsienu lifts ieslodzīto pārvadāšanai, izmeklētāju kabineti un īpašs iekšējo sakaru līniju aprīkojums ēkas apmeklētājiem spēj radīt šausminošās vēstures klātienes sajūtu. Vienā ēkas daļā izvietota Okupācijas muzeja ekspozīcija. Visa ēkas būvvēsture šodien veido ēkas vēsturisko kontekstu, kas mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos atgādina par brīvības un demokrātijas vērtību.

Informācijas sagatavošanā izmantoti Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu raksti no topošā Eiropas kultūras mantojumu dienu izdevuma.