29. jūnijs vēsturē: Latvijā svin Pētera dienu - skatīt portālā

29. jūnijā ir Pētera diena, kas tiek uzskatīta arī par siena laika sākumu.

Tā ir atzīmējama diena, kad saule sasniegusi savu augstāko punktu un sāk straujāk slīdēt lejā. Arī dabā var pamanīt izmaiņas - tā sasniegusi savu krāšņuma punktu, kad ziedi noziedējuši, bet lapas kļūst košākas, tādēļ, ja Jāņi tiek uzskatīti par vasaras pilnbrieda punktu, Pēteri ir kā pāreja uz rudens pusi - uz ražas novākšanas laiku. Šo dienu dēvē arī par pērkona, zibens vai lapu dienu.

Pēterdien daudzina Pērkonu un viņam pasakās par vasaras graudumiņu, par auglīgo lietu, par sparu, kas dod augiem augšanas un pārtapšanas spēju.

Te ir svarīgi atcerēties arī Pērkona svarīgo lomu Saules vedību rituālā – to, ka tas iziedams sasper zaļu ozoliņu un kāda ir saules vieta tā zaru salasīšanā un atkal atdzimšanā. To simboliski vēsta mūsu garās Saules vedību dziesmas.

Tā kā līdz šai dienai vēl tiek ēsts no Jāņu dienas palikušais siers un zivis, kā arī dzerts pāri palikušais alus, īpašu ēdienu, ko būtu jāēd Pētera dienā, nav.

Pēteris ir tas, kura pārziņā tiek nodotas siena pļavas. Tiek uzskatīts, ka Pēteris ir aizsargātājs pret zagļiem un ļaunām slimībām. Ticējumos teikts, ka šajā dienā nedrīkst mest kaudzē sienu un strādāt, citādi pērkons vai zibens nospers.

Ir ticējums: "Ja  Pētera dienā līst, līs līdz Annas dienai".  Savukārt, ja pēc šīm septiņām dienām lietus nerimstas, tad, kā vēsta tautas ticējumi, līs vēl septiņas nedēļas.

"Vai Jānīti, Pēterīti,

Kam tekat vienu ceļu?

Man balsīte aizsmakusi,

Nevar' abus nolīgot."

/Tautasdziesma./