23. aprīlis vēsturē: Karaliene Viktorija un Napoleons III noraida ideju veidot tuneli zem Lamanša - skatīt portālā

Lai arī mūsdienās zem Lamanša šauruma ir tunelis, pa kuru kursē ātrvilciens (ar kuru var pārvadāt arī automašīnas), tas tika izbūvēts tikai 1994.gadā, bet idejas par šāda tuneļa nepieciešamību bija jau vairākus simtus gadu iepriekš.

Ideja par šāda veida tuneļa būvi "peldēja" gaisā jau kopš 1800.gadiem, kad franču inženieris Albērs Matjē-Favjē piedāvāja šādu ideju un izstrādāja pirmo tuneļa projektu. Tā kā šajos laikos tehnoloģiskās iespējas bija ļoti ierobežotas, viņa projektā tuneli apgaismoja ar eļļas lampām, pa to brauca ar zirgu ekipāžām, savukārt gaisu tunelī nodrošināja caurules, kas paceltos virs jūras līmeņa. Lai arī ideja cilvēkiem patika, kara dēļ tā netika īstenota.

Ideja atkal uzvīdēja gaidā pēc aptuveni 65 gadiem - 1867.gadā Anglijas karaliene Viktorija satikās ar Francijas Otrās impērijas imperatoru Napoleonu III (nejaukt ar Napoleonu I), taču sarunas laikā abi izlēma tuneli necelt.

Pēc šī politiskā abu valstu lēmuma, tuneļa ideja tika atlikta uz gandrīz 10 gadiem, kad 1876. gadā tika veikta ģeoloģiskā izpēte par iespējām tuneli veidot. Tomēr atkal - karu dēļ darbi tika apstādināti, no abām pusēm "izrokot" aptuveni 2 kilometrus. Pagāja 100 gadi un ideja vienmēr virmoja gaisā līdz 1984.gadā abas puses vienojās, ka tunelis tomēr jāceļ. Tuneļa izbūve sākās 1987.gadā un abas valstis katra raka no savas puses. Kopumā briti izraka vairāk nekā francūži, bet galvenais tika panākts - abas puses satikās precīzi vienā vietā. Lai nerastos situācija, ka tuneļi tiek rakti katrs savā virzienā, notika regulāra mērīšana ar dažādiem lāzeriem.

Tuneļa zemākais punkts ir 75 m zem jūras līmeņa, tomēr tas nav garākais tunelis pasaulē - garākais un dziļākais tunelis pasaulē ir Japānā meklējamais Seikana tunelis (54 kilometrus garš un līdz 240 metriem dziļš). Taču - kā jau minēts, Lamanša tunelim ir visgarākais posms, kas ir tieši zem ūdens.

Tunelis tika atklāts 1994.gada 6.maijā, taču pēc tam noritēja dažādi testi un pārbaudes līdz 1994.gada 14.novembrī tunelī tika atklāta pasažieru satiksme. Tunelis ir paredzēts tikai dzelzceļam, taču dzelzceļa sastāvos, kas "lido" pa sliedēm ar ātrumu 160 kilometri stundā, ir iespējams ievietot arī automašīnas. Kopumā tunelim ir trīs dzelzceļa joslas, divas paredzētas turp-atpakaļ maršrutiem, bet trešā - vilcienu apkopei, ja nu tāda nepieciešama. Brauciens no Francijas uz Lielbritāniju ar vilcienu aizņem aptuveni 35 minūtes.

Gadā tuneli izmanto aptuveni 10 miljoni pasažieru un 2,5 miljoni mašīnu.