Lidija Ņižņikova: Kāpēc tik daudzi cilvēki mūsdienās joprojām meklē sevi?

Foto: Miltton.com | Autors: Marta Mackeviča | 2026.07.01

Šobrīd dzīvojam laikā, kad cilvēkiem ir vairāk iespēju nekā jebkad agrāk - varam nokļūt gandrīz jebkurā pasaules vietā, dažu sekunžu laikā iegūt informāciju par ikvienu tēmu un sazināties ar cilvēkiem otrā pasaules malā.

Tehnoloģijas attīstās neticamā ātrumā, un daudzi procesi, kas vēl nesen prasīja dienas vai nedēļas, šodien aizņem tikai dažas minūtes. Tomēr vienlaikus arvien biežāk dzirdam par izdegšanu, vientulību, trauksmi un sajūtu, ka dzīvē kaut kā pietrūkst. Mums ir vairāk komforta, vairāk izvēļu un vairāk iespēju nekā jebkurai citai paaudzei pirms mums, taču tas nav devis skaidru atbildi uz jautājumu, kā dzīvot piepildītu dzīvi. Viedokli pauž ceļotāja, alpīniste un labdarības fonda “Live for Unity” dibinātāja Lidija Ņižņikova.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Teātru festivāls "Ķiršu dārzs"

Šovasar, no 3. līdz 5. jūlijam, Balvi kļūs par teātra mākslas epicentru, organizējot 8. Starptautisko klasiskās dramaturģijas festivālu “Ķiršu dārzs 2026”.

Balvu TIC

Reti kurš zina, kā apstāties

Problēma nav tajā, ka mums kaut kā trūkst, bet gan tajā, ka esam kļuvuši tik aizņemti ar dzīves veidošanu, ka bieži vairs neatrodam laiku saprast, kāpēc to vispār veidojam. Dzīvojam pasaulē, kurā nepārtraukti tiek prasīts sasniegt vairāk - labāku karjeru, lielākus ienākumus, vairāk sekotāju, vairāk pieredžu un augstāku rezultātu, taču reti kurš zina, kā apstāties un pajautāt sev vienkāršu jautājumu, vai tas viss mani patiešām dara laimīgu?

Meklējam sajūtu, ka esam dzīvi

Tieši par šo tēmu runājām arī podkāstā “Atklāti ar Annu” – lai gan runājām par kalniem, ceļojumiem, darbu Kenijā un dažādām dzīves pieredzēm, taču patiesībā sarunas centrā bija daudz universālāks jautājums – ko cilvēks patiesībā meklē? Man šķiet, ka lielākā daļa no mums nemaz nemeklē jaunus galamērķus, mēs meklējam sajūtu, ka esam dzīvi, ka mūsu dzīvei ir jēga, un ka kāds mūs redz un sadzird.

Jautājums par cilvēcību

Strādājot Kenijā, sapratu ko tādu, ko attīstītajās valstīs bieži aizmirstam, - cilvēkam vispirms ir vajadzīga drošība, tikai pēc tam nāk viss pārējais. Bērns nevar mācīties, ja ir izsalcis - viņš nevar sapņot par nākotni, ja nezina, vai rīt būs ko ēst. Pieaugušais nevar pilnvērtīgi attīstīties, ja dzīvo nepārtrauktā trauksmē vai bailēs, tieši tāpēc jautājums par cilvēka attīstību nekad nav tikai par zināšanām, tehnoloģijām vai ekonomiku, tas vienmēr ir arī jautājums par cilvēcību.

Attīstība sākas ar iespēju mācīties

Mēs bieži domājam, ka attīstība sākas ar lieliem projektiem un miljoniem eiro. Patiesībā tā bieži sākas ar ļoti vienkāršām lietām, piemēram, tīru ūdeni, iespēju mācīties, cilvēku, kurš tic tavām spējām, vai sajūtu, ka esam kādam svarīgi. Es ticu, ka cilvēka potenciāls ir viens no nenovērtētākajiem resursiem pasaulē. Talants nav atkarīgs no valsts, kurā cilvēks ir dzimis, tas nav atkarīgs no ādas krāsas, ienākumiem vai dzīvesvietas. Talanti ir visur - atšķiras tikai iespējas to atklāt.

Ilgtermiņa pārmaiņas nerodas no vienreizējas palīdzības

Šī pārliecība ir arī fonda “Live for Unity” pamatā. Nevis ideja kādu glābt vai pateikt, kā dzīvot pareizi, bet gan radīt iespējas un vidi, kurā cilvēks var augt, mācīties un noticēt sev. Jo ilgtermiņa pārmaiņas nerodas no vienreizējas palīdzības, tās rodas tad, kad cilvēkam tiek dota iespēja pašam veidot savu nākotni. Šī atziņa ir aktuāla ne tikai Kenijā, bet arī Latvijā un visā Eiropā.

Mēs daudz runājam par tehnoloģijām, mākslīgo intelektu, produktivitāti un ekonomikas izaugsmi, un tas, protams, ir svarīgi, bet mums ir jārunā arī par uzticēšanos, piederību kopienai, mentālo veselību, izglītību un attiecībām. Par lietām, kuras nav iespējams izmērīt Excel tabulās, bet bez kurām neviena sabiedrība nevar ilgtermiņā attīstīties.

Paradoksāli, bet laikā, kad tehnoloģijas kļūst arvien gudrākas, arvien vērtīgākas kļūst ļoti cilvēcīgas prasmes – empātija, līdzjūtība, spēja sadarboties, spēja uzklausīt un būt klātesošam. Tās ir lietas, kuras nevar aizstāt ne algoritmi, ne mākslīgais intelekts. Varbūt tieši tāpēc tik daudzi cilvēki dodas ceļojumos, kāpj kalnos, meklē jaunas pieredzes vai maina dzīves virzienu. Ne jau tāpēc, ka viņiem trūktu piedzīvojumu, bet tāpēc, ka viņi meklē iespēju atkal sastapt paši sevi. Un varbūt tieši šobrīd, pasaulē, kurā it kā ir viss, mums visvairāk nepieciešams atgriezties pie tā, kas ir patiesi svarīgs – pie cilvēka, pie attiecībām un pie spējas dzīvot saskaņā ar savām vērtībām. Cilvēki bieži meklē sevi tālu prom, bet dažreiz viss sākas ar vienu jautājumu, kas man patiesībā ir svarīgs?