No pasaules ceļiem līdz savai vietai Līgatnē – šefpavāra Oskara Koļesņikova stāsts

Marta Riekstiņa | 2026.02.20

Kad pavārs Oskars Koļesņikovs stāsta par savu dzīves ceļu, tajā savijas ceļošana, darbs augstas klases virtuvēs, ģimene, daba un nemitīga vēlme pēc izaicinājumiem. Viņa pieredze aptver vairākas valstis un kultūras, tomēr stāsta centrā vienmēr paliek jautājums par piederību un mājām. Šobrīd Oskara profesionālā ikdiena jau astoto saistīta ar Līgatni un restorānu ZEIT.

Par pavāra profesiju Oskars izlēma samērā agri. “Jau astotajā klasē man bija skaidrs – es būšu pavārs. Atceros, kā sajaucu garšvielas, un man ļoti iepatikās smarža. Tajā brīdī sapratu, ka šis ir tas, ko gribu darīt,” viņš stāsta. Pēc pavāra izglītības iegūšanas darbs virtuvē sākās jau studiju laikā, un interese par profesiju tikai pieauga.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pirate"s Beach Club 5* (Tekirova)

Ģimenes atpūta skolēnu brīvlaikā ✈️ 18/10 2ADL + 1CHD - 2793 EUR, 2ADL + 2CHD - 3555 EUR

Atlantic Travel

Tomēr ar darbu Latvijā vien nepietika. Oskars atzīst, ka kādā brīdī radās sajūta – gribas vairāk. “Nebija tā, ka apnika, bet bija sajūta, ka jābrauc, jāpaskatās, kā dzīvo un strādā citur pasaulē.” Ceļošana sākās spontāni – ar stopēšanu pa Eiropu kopā ar sievu, ar kuru viņš tobrīd bija tikko iepazinies. Vairāki mēneši Spānijā, laiks Francijā, darbs ārpus Latvijas – viss notika dabiski, bez stingra plāna, sekojot iespējām.

Turpmākie gadi aizritēja kustībā – Islande, Lielbritānija, Šveice, Francija, Gruzija. Katrā valstī – cita darba kultūra, cits temps, citi noteikumi. “Ārzemēs tu ļoti ātri iemācies pielāgoties. Viss atkarīgs no tā, cik pats esi gatavs strādāt un mācīties,” saka Oskars. Kā pavāram valodas zināšanas ne vienmēr bija izšķirošas, taču disciplīna, precizitāte un attieksme pret darbu – gan.

Darbs sezonās kalnu reģionos ļāva apvienot profesiju ar aizraušanos ar slēpošanu, kas Oskaram bijusi tuva jau kopš bērnības. Taču līdz ar ģimenes pieaugumu – piedzimstot bērniem – arvien svarīgāka kļuva stabilitāte un vide, kurā augt ģimenei. “Ārzemēs tu vienmēr esi iebraucējs. Lai cik ilgi dzīvotu, tu neesi mājās. Latvijā tā sajūta ir pavisam cita,” viņš saka.

Atgriešanās Latvijā nenotika vienā mirklī, drīzāk kā pakāpenisks lēmums. Pēc vairākiem darba posmiem ārvalstīs Oskars atgriezās, strādāja dažādās vietās, līdz saņēma uzaicinājumu iesaistīties jaunā projektā Līgatnē. “Kad atbraucu, te vēl bija būvgruži. Nebija īsti skaidrs, kā viss izveidosies, bet man stāstīja, ka būs labi. Un es noticēju,” viņš atceras.

Šodien Oskars Līgatnē ir atradis savu vietu. “Man svarīgāka par visu ir vide – kur tu strādā, ar kādiem cilvēkiem, kāda ir attieksme. Ne tikai alga,” viņš uzsver. Dzīve reģionā viņam šķiet līdzsvarotāka un cilvēcīgāka, īpaši ģimenēm ar bērniem. “Šeit ir daba, nav steigas, un tajā pašā laikā ir iespējas augt un attīstīties.”

Runājot par latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, Oskars uzsver, ka ceļošana un darbs ārzemēs ir vērtīga pieredze. “Mans mērķis vienmēr bija – aizbraukt, redzēt pasauli un atgriezties,” viņš saka. Viņaprāt, īpaši nozīmīgi ir tie cilvēki, kuri atgriežas ar zināšanām un profesionālu pieredzi, ko Latvijā iepriekš nav bijis iespējams iegūt.

“Latvijā vēl ir daudz neizmantotu iespēju. Reģionos vari daudz ātrāk kļūt par labu speciālistu, radīt kaut ko jaunu un būt pamanāms,” uzskata Oskars. Viņš piebilst, ka dzīve ārvalstīs ne vienmēr ir vieglāka vai finansiāli izdevīgāka, kā sākotnēji šķiet. “Dzīves dārdzība tur ir augsta, un bieži vien beigās paliek mazāk, nekā gribētos.”

Oskars iedrošina jauniešus braukt, mācīties un krāt pieredzi, bet vienlaikus neaizmirst par atgriešanos. “Ja aizbrauc ar mērķi mācīties, tad atgriešanās jau ir kaut kur galvā ieprogrammēta,” viņš saka. Viņa pārliecībā, katrs cilvēks ar savu pieredzi var mainīt vidi sev apkārt – ģimenē, kopienā, reģionā un valstī kopumā.

“Tu atgriezies ne tikai sev, bet arī savai zemei. Tu atved atpakaļ zināšanas, attieksmi un pieredzi, un ar to vari veidot stiprāku vidi,” uzskata Oskars Koļesņikovs. Viņa stāsts ir apliecinājums tam, ka ceļošana un piederība nav pretrunā – tās viena otru papildina.