Valmieras novada tūrisma uzņēmējdarbības pieredzes stāsts – ziedu dārza «Cīruļi» saimnieces Linda Uglanova un Ligita Dubova

Vineta Pūce | 2025.04.25

Pavisam drīz savas sētas vārtus apmeklētājiem vērs kolekciju dārzs “Cīruļi”, kas atrodas Jeru pagastā, vien 5 km no Rūjienas. Ziedu dārzs ir īpašs Ligitas kundzes un viņas meitas Lindas lolojums un sirdsdarbs. “Cīruļi” ir viskošākie un ziediem bagātākie jūlijā, tomēr katram gadalaikam ir savs šarms. Ģimene – Lindas vīrs, bērni un tante – ir neaizvietojami palīgi dārza uzturēšanā.

Stāsts sākas ar Lindas vecmammu, kurai vienmēr ir patikuši ziedi, īpaši rozes, un tā šī mīlestība pret ziediem nodota no paaudzes paaudzē. Lindas mammai Ligitai ir pieredze biškopībā un lauku darbos, bet Linda ziedu dārzam apzinātāk pievērsās pirms apmēram 30 gadiem, kad atgriezās dzimtajā vietā pēc augstskolas pabeigšanas. Mammai Ligitai ļoti patīk mazāk ierasti augi, piemēram, kobras lilija, rīcins, kas gan ir ļoti indīgs augs, budleja – puķe, kas piesaista tauriņus un bites, akmensdārza augi, begonijas un fuksijas podos. Ligitas kundze rūpējas arī par orhidejām un cenšas pielāgot tām pierastos apstākļus – sauli un siltumu. Viņa rūpīgi uzskaita un apraksta katru augu, kas dārzā tiek iestādīts, tāpat veic pierakstus par novērojumiem dārzā.

Raksts turpinās pēc reklāmas

"Rožlejas – vīns ar dvēseli"

Baudi vīnu, māksliniecisku vidi un sarunas, kas paliek atmiņā. Degustē, iedvesmojies un paņem līdzi garšu mājās!

Rēzeknes pilsētas TIC

Dārzā nemitīgi gribas ieviest ko jaunu, citādāku. Lindai ir bijuši dažādi iecienītāko ziedu periodi, piemēram, skujeņi, astilbes, hostas, bet šobrīd pašai vismīļākās ir dienziedes. “Cīruļos” ir ap 450 dienziežu šķirnēm, un nezinātājam varētu šķist, ka tā ir lielākā dienziežu kolekcija Latvijā.  Aizrautība ar dienziedēm sākusies pēc tam, kad Ligitas kundze devusies pie cienījamā puķkopja Jāņa Vasarieša un ieguvusi no Amerikas atsūtītās dienziežu sēkliņas. Tā “Cīruļos” ienākušas dienziedes, ko Linda mīļi sauc par “inteliģento sliņķu puķēm”, jo tās neprasa pārlieku auklēšanos un ir ļoti izturīgas.

Vēlāk Linda pati sākusi sūtīt dienziežu šķirnes no Amerikas. Viena no “Cīruļu” dienziedēm ir aizceļojusi uz Maurīciju salām. Augs ir bijis neizpratnē par to, kur atrodas, un pirmo reizi uzziedēja tikai divus gadus pēc pārstādīšanas Indijas okeāna salas zemē. Savukārt flokši un hostas kolekcijā ienākušas no pazīstamās puķkopes Gunas Rukšānes un flokšu selekcionāres Ērikas Trifanovas dārza. Flokši ir ļoti skaisti un smaržīgi ziedi, un ziedu dārzā šobrīd ir ap 100 dažādām flokšu šķirnēm. Pagājušajā sezonā ir bijusi izteikta apmeklētāju interese par flokšiem, un saimnieces īpaši aicinājušas ņemt tos no “Cīruļiem” un iestādīt savā dārzā. Linda saka: ”Dārznieks ir bagāts, jo viņš var dalīties ar saviem augiem.”

Un kur gan bez peonijām, kas šobrīd ir piedzīvojušas savu renesansi! Vasaras pilnbriedā reti kurš līgavas pušķis iedomājas bez peonijām. Bijušais Jeru skolas direktors Modris Kalniņš “Cīruļu” saimniecēm uzdāvinājis ļoti daudz peoniju, kuras šeit turpina dzīvot. Dārgākā iegādātā peoniju šķirne “Cīruļu” ziedu dārzā ir “Pastel Elegance”.

Pirmoreiz apmeklētājiem ziedu dārzs “Cīruļi”  atvērts 2000. gadu sākumā, kad ieguva apbalvojumu par sakoptāko dārzu. Šobrīd visbiežākie viesi ir vietējie iedzīvotāji no Valmieras un apkārtējiem novadiem, arī Rīgas. Galvenokārt tie ir tūrisma aģentūru organizēti grupu braucieni vai pašvaldību organizētas ekskursijas senioriem. . “Cīruļos” mēdz viesoties arī igauņi, spāņi, somi, itāļi un ukraiņi.  Lai arī apmeklējums ir jāpiesaka iepriekš, nereti gadās, ka viesi sētā iebrauc bez iepriekšēja brīdinājuma, taču Ligitas kundzei ļoti patīk uzņemt ciemiņus un stāstīt par dārzu, tāpēc arī nejaušs apmeklētājs netiek raidīts prom. Vidējais viesošanās laiks ir viena līdz pusotra stunda. Kolekciju dārzam “Cīruļi” pa šiem gadiem ir jau divas atsauksmju grāmatas, un viens no 2007. gada ierakstiem vēsta: “Šodien mūsu kāzu diena. Pirmais valsis starp rudens ziediem.” Apmeklētāji no tuvākās apkārtnes ierodas katru gadu, lai papildinātu savus dārzus ar “Cīruļu” dienziedēm un ne tikai. Ja kāds ciemiņš pajautā grieztos ziedus līdzņemšanai, viņam netiek atteikts, un Linda to uzskata par īpašu pagodinājumu, ja viņu dārzā audzētie ziedi tiek ievīti līgavas pušķī. Saimnieces labprāt draudzējas un uztur kontaktus ar netālu esošajiem tūrisma uzņēmējiem – Oleru muižu, Ķoņu dzirnavām un “Rūjienas saldējums”, un saviem viesiem iesaka apmeklēt arī šos objektus. Viņas dāvina gan stādus, gan ziedus pansionātam, pašvaldībai un arī Sēļu muižai, ar ko izveidojusies veiksmīga sadarbība.

Iedvesmu smeļas no citiem dārziem. Linda bieži dodas ciemos pie Gunas Rukšānes, arī uz Rencēnu puses saimniecības “Mežiņi” dārzu. Protams, iedvesma jaunām idejām rodas, lasot arī dārza žurnālus. Viena no šādām idejām ir realizējusies koka pergolā, kas, noaugusi ar vīnogulājiem un citiem vīteņaugiem, dārza apmeklētājos raisa neviltotu sajūsmu un komplimentus saimniekiem. Dārzā ierīkotais ūdensrožu dīķis ir ļoti skaists akcents, īpaši laikā, kad zied ūdensrozes. Kā jau katram aizrautīgam latvietim, arī “Cīruļos” ir bijis arbūzu un meloņu periods. Labā lieta – katru gadu var sākt no jauna, ja iepriekšējā gadā kaut kas nav izdevies tā, kā bijis plānots. Dārzs un dārzkopis visu laiku ir mainībā. “Cīruļu” ziedu dārzs, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavi, jo dārzā pārmaiņas notiek nemitīgi. Ravēšana un rakšana – tās ir lietas, kas dārzā nekad nebeidzas. Nereti šiem darbiņiem piesaista radu un bērnu draugus, bet reizēm kāds viesis, pateicoties par saņemtajiem augu stādiem, piesakās palīgā ravēšanos darbos. Raugoties nākotnē, Linda atzīst, ka būtu nepieciešams vairāk padomāt par viesu labbūtību, piemēram, izvietot papildu soliņus un pieturas punktus nesteidzīgai dārza ainavu baudīšanai.

Sarunas noslēgumā Linda aicina: “Galvenais ir kustēties, uzdrīkstēties un darīt, pat ja nesanāk tā, kā esi gribējis. Dzīvība ir tikai kustībā. Un, protams, aicinām visus viesos uz “Cīruļu” ziedu dārzu!” Savukārt Lindas mamma Ligita citē Kornēlijas Apškrūmas skaistās dzejas rindas:

“…Ziedi ir daļa
No mūžības valodas –
Tiem, kas to prot,
Trīsreiz ilgāk liktenis ļauj
Šaisaulē nodzīvot…”