Travenews.lv redaktore: Vai klientam vienmēr taisnība? Kā mainījies tūrisms

Ludmila Alampasu | 2025.01.11

Nu jau šķiet, ka pandēmija ir pagātne un dzīve sen jau iegājusi citās sliedēs, tomēr šis laiks, kas bija raksturojams ar dīkstāvi, pārkvalificēšanos, bezmiega naktīm un citām ligām, ko pavadīja kovidēra, šis tas tūrismā no tā vēl ir saglabājies.

Droši vien, ka ilgi un dikti vēl paliks šī šķirtne – pirms un pēc. Pirms. Tas bija cits tūrisms, citi paradumi, un cita atbildības latiņa. Tūristam gandrīz vienmēr bija taisnība. Problēmas netika sauktas par problēmām, bet gan uzdevumiem, kas jāatrisina un jautājumiem, kas jānoskaidro. Klients nav apmierināts ar savu istabiņu viesnīcā? Tiks darīts lietas labā. Nav rezervētās automašīnas? Nekas, būs klasi augstāka. Vārds “upgrade” bija kā norma tūrismā.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Latvijas tirgotāju dienas

2025. gada 23. un 24. maijā, Valmierā, Valmieras Olimpiskajā centrā norisināsies nu jau par tradīciju kļuvušās ’’Latvijas tirgotāju dienas’’.

Valmieras novada Tūrisma pārvalde

Un tad sekoja pēc. Pandēmijas laikā tūrismā iemācījās, ka daudzas lietas var novelt uz pandēmiju. Un zināmā mērā tā arī bija taisnība. Kvalificēti speciālisti mainīja profesiju un tūrismā vai viesmīlībā vairs neatgriezās. Daudzi atmeta ar roku nozarei, kura gan mīļa un jauka, tomēr stresa situāciju pārpilna, un arī par miljonāru taču nekļūt. Dažas vietas palikušas tukšas vēl šobrīd, bet citas aizņēmuši cilvēki, kuriem tūrismu “paostīt” pirmspandēmijas laikā izdevās vien kā ceļotājiem. Un tad vēl labākajā gadījumā.

Sekas ir baisas. Ne visur, bet daudzviet tūristu sagaida problēmas, kuras risināt neviens nesteidzas. Pat iepriekš prestižu viesnīcu recepcijās pretim raugās pilnīgi neieinteresēti cilvēciņi, kuriem patiesībā viss ir vienalga. Pat agrāk tik perfektajā Vācijā pedantiskos vāciešus ir nomainījuši citu tautību pārstāvji, kuriem klients ir absolūti vienaldzīgs.

Brīžiem rodas sajūta, ka pazuduši arī atbalsta dienesti – tālruņi, kuriem būtu jāreaģē uz situācijām 24/7 režīmā, bieži vien ir atslēgti vai atrodas ārpus uztveršanas zonas, naktsmītņu adreses ir nekorektas, bet kādā autonomā, kur pasūtīts septiņvietīgs busiņš, bez sirdsapziņas pārmetumiem tiks iedotas divas vieglās automašīnas. Bet kādā Apvienotās Karalistes viesnīcā viesim piedraudēs ar izlikšanu no istabas, jo neesot samaksāts, bet, ieraugot, ka tomēr ir samaksāts un pašu sistēmā iezagusies kļūda, atvainošanās nesekos. Daudzviet viesnīcās personāls strādā tikai dienas laikā, bet naktīs jātiek galā pašu spēkiem, pielietojot kodus vai magnētiskās kartes Kas kādreiz nenostrādā...

Tāda sajūta, ka pandēmija radīja nozarei iespēju krietni pazemināt atbildības un apkalpošanas kultūras latiņu, piekopt strausa taktiku – ja ir kāda problēma, tad labāk iebāzt galvu smiltīs, un gan jau situācija pati kaut kā atrisināsies. Un nereti tūristi jūtas kā no lainera izmesti slīcēji, kuriem labākajā gadījumā tiek pamests glābšanas riņķis, bet tālāk, draugs mīļais, kaut kā peries pats.

Protams, tā nav visur un visās valstīs. Ir neskaitāmi labi piemēri, bet nelāgie piemēri tomēr palikuši vairāk atmiņā. Un kā gan ne, ja daža labi pasaulē atzīta lidsabiedrība, kura nevar lepoties ar zemo cenu politiku, atceļ reisu, bet par to aizmirst informēt ceļotāju.

Gribētos cerēt, ka tūrismā un viesmīlībā tomēr vārds atbildība nebūs tikai tukša skaņa. Taču, vai tiešām atgriezīsies pirmspandēmijas līmenī? Diez vai. It īpaši valstīs, kur cieš no virstūrisma un ceļotājs tiek pielīdzināts teju vai noziedzniekam, vai labākajā gadījumā, miera laupītājam un dīkdienim.