Travelnews iepazīst Nigēriju: Dzīve bez elektrības un augstās cenas

Ludmila Alampasu | 2025.01.26

Cilvēkam katru gadu ir jāapmeklē jauns galamērķis – tāds, kur vēl līdz šim nav būts. Mana izvēle 2024. gada lielajam piedzīvojumam – Nigērija! Iepazīt valsti, novērtēt tās tūrisma potenciālu un saprast, kuriem Latvijas ceļotājiem šis ir piemērots galamērķis. Sadarbībā ar lidsabiedrību “Turkish Airlines” publicējam rakstu sēriju par šo gana eksotisko Rietumāfrikas valsti.

Īres auto zelta cenā

Raksts turpinās pēc reklāmas

Grill Party Jūrmalas pludmalē

Neierobežota grilētu gardumu bufete un dzīvā mūzika saulrietā - restorānā Beach Bar & Grill. Rezervē galdiņu jau tagad, jo vietu skaits ierobežots!

EUR 55 | Baltic Beach Hotel & SPA

Esmu jau nedaudz atpūtusies pēc ceļa un pamazām sāku saprast, kur esmu nokļuvusi. Nigērija uz kartes izskatās gana neliela Āfrikas valsts rietumos, bet tajā dzīvo ap 230 miljoniem cilvēku, kas to padara par sesto lielāko valsti pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Atrodos  vienā no milzīgās megapoles Lagosas piepilsētām, palielā komūnā. Mūsu izpratnē tas ir kā ciems, kurš atrodas aiz slēgtiem vārtiem – svešinieki šeit nevar iebraukt. Šādā komūnā ir savas baznīcas, skolas, veikali, aptiekas, frizieri, šuvēji – viss, kas nepieciešams, lai varētu mierīgi dzīvot, to nepametot.

Mūsu rīcībā ir īrēts auto. Jautāsiet, cik Nigērijā maksā autoīre? Starptautiskā autonomas kompānijā divu nedēļu auto īre izmaksā apmēram 2000 eiro. Teiksiet – tad jau lētāk nopirkt auto! Bet nē – mašīna šeit ir zelta cenā, un atļauties to var tikai retais. Mēs tikām “sveikā” ar mazliet mazākām naudiņām, bet pirmajam īres auto bija problēma ar pakaļējo riteni, un pēc kārtīgas izplūkšanās tikām pie cita – biki apskrambātas milzu hondas ar “nieka” 3,5 litru dzinēju. Tik ēdelīgu auto sen nebiju redzējusi, un pie šīm degvielas cenām – 1100 nairas par litru benzīna (kā te saka, nav nekāda 95. vai 98, te ir tikai benzīns vai dīzelis, un dīzelis ir daudz dārgāks, un viesošanās laikā cena pieauga), nauda kūst kā saldējums uz cepešpannas. Turklāt tehniskās ķibeles, piemēram, “izbeidzies” gaisa kondicionieris, bija jārisina pašiem.

Katrs ēd, kad vēlas un ko vēlas

Bet nu nedaudz par sadzīvi. Manā rīcībā ir trīs māsīcas, kas tiek sauktas par māsām, kuru galvenais uzdevums ir rūpēties par māju saimnieka prombūtnes laikā un mūsu vizītes laikā aprūpēt mani, un šeit ir arī grandma – vieda aktrise, Jorubas televīzijas filmu zvaigzne Omotunde Ogundimu, vietējā Olga Dreģe. Joruba ir viena no izplatītākajām valodām Nigērijā, bet kopumā šajā valstī ir apmēram 500 valodu. Kopējā, ko saprot visi, ir angļu valoda, bet tā, ko mēs saucam par “broken English”, un pie kuras ir pamatīgi jāpierod. Man daudzu gadu garumā ir izdevies pierast pie tās dažādiem paveidiem, bet tik un tā nav 100% pārliecības, ka saprotu patiešām visu. Vienīgā persona, ar kuru šeit saprotos bez problēmām, ir sunīte Luna, kura jau ir iemācījusies saprast “nāc šurp” (izklausās kā nāču).

Rīts sākas ar klauvējienu pie manas istabas durvīm – jā, man ir sava istaba un pat sava tualete un duša, kuru nevienam citam nav tiesību lietot! Tad seko jautājums, ko vēlos brokastīs. Galvenā galvassāpe manām “māsām” ir kafija. Tāda īsta, latviešu stilā – saukta par “čupiņkafiju”. Kaut kā aizmirsu paķert no mājām, domājot, ka ar to nebūs problēmu, bet ir gan… Risinājums radās vietēja kaluma “3:1” izpildījumā, un izrādījās gana labs variants, bet prasīja gana lielu stresu, kamēr atrast vietējo bodīti, kurā tirgo vislabāko. Jā, man tiek nodrošināts viss tas labākais…

Tad sākas stress man. Jā, nigēriešu kultūrā katrs ēd tad, kad vēlas, tādas lielas kopējas pasēdēšanas pie galda nav. Turklāt vīrieši un viesi var izvēlēties, ko lai viņiem pagatavo, vismaz man radās šāds iespaids. Apmēram tā, kā restorānā. Tas mani tā pamatīgi izbrīnīja, jo pie mums taču ēd to, ko pagatavo, un tad, kad ēdiens ir gatavs, vai ne tā? Kad kautrīgi pateicu, ka ēdīšu to pašu, ko citi, saņēmu vēl vairākus piedāvājumus.

Izvēlējos piparotas olas un nigēriešu maizi – jau pārbaudītas vērtības. Piparotās olas ir sakultas, ceptas olas ar pamatīgu sarkano piparu devu – nepieradušam cilvēkam mute paliek vaļā. Bet nigēriešu maize, tā ir… salda, mīksta, mutē kūstoša baltmaize, gardāka par jebkuru kūku… 800 gramu kukulītis šeit vietējos veikalos maksā 1000 nairu jeb, pēc maniem aprēķiniem, ap 70 centiem. Oficiālais kurss ir savādāks, “melnā tirgus” kurss vēl savādāks, bet, ja maksāšu ar karti, būs vēl savādāk. Tāpēc pieturos pie šī kursa. Lai gan manējie saka – nerēķini līdzi.

Vēlāk jau pieradu, vai arī manas aprūpētājas pierada, ka ēdu visu, ko dod. Grandma gan ik pa brīdim piedāvā dalīties ar savu ēdienu. Starp citu, ēšana no viena šķīvja ir augstākais uzticības un ģimeniskuma apliecinājums. Un šādu piedāvājumu no slavenās aktrises saņem tikai retais.

Taisnības labad jāsaka, ka nigēriešu virtuve man ir zināma ļoti labi – mājās 70% ēdienreižu ir tieši Āfrikas ēdiens, kas palīdz saglabāt enerģiju, nesaslimt un uzturēt sevi formā. Viss balstās uz vārītiem miltiem jeb "swallow food" – tās var būt samaltas auzas, kasava, kukurūzas milti, un, ja nekāda tāda nav pa rokai, tīri labi “aizrullē” pat kviešu milti un manna. Miltus savāra biezā substancē, saveļ pajēlā kukulītī, tad paņem rokā nelielu kumosu, saviļā kā klimpu, un mērc “zupā” – pamatēdienā, kur noteikti ir iekšā pamatīgs klucis ar gaļu vai zivi. Un zupa ir pamatīgi asa. Slavenākā “zupa” Nigērijā ir “ewgusi”, kur viena no sastāvdaļām ir samaltas meloņu sēklas. Dievīgi! Tāpat liels gods ir basmati rīsiem, pupiņām un “planteinam” – lielajam banānam, ko cep un mūsu izpratnē lieto kā sāļo ēdienu. Nekādi jogurtiņi, biezpieniņi, salāti, putras, sviestmaizes vai augļu kokteiļi šeit nav. Tas mani izbrīnīja, bet, ieejot pārtikas lielveikalā, tapa skaidrs, kāpēc – tāpēc, ka to vienkārši nevar atļauties. Pat latvietis ar latvieša algu…

Nigērietis bez poverbankas nav nigērietis

Bet tagad par pašu skarbāko nigēriešu ikdienas dzīvē. Elektrība. Tā vienkārši dažas stundas ir, pēc tam tiek atslēgta, un pēc kāda laika atkal ieslēgta. Bez grafika, bez loģikas. Kad paprasu, kādēļ tā, māsas un gradnma tikai nopūšas un saka, nu, kā, te ir Nigērija…

Cilvēkam, kurš pieradis pie 24/7 elektrības padeves, nav “skilu” uzlādēt savus gadžetus vienmēr pie katras izdevības, un krājumā nav arī “poverbankas”.

Bet gadžetu trūkums ir sīkums salīdzinājumā ar citu problēmu – nav elektrības, nav gaisa kondicionēšanas un ventilatoru. Un tagad iedomājieties – vidējā gaisa temperatūra +32 grādi, dienā +37, ultravioleto staru starojums ekstrēmi augsts. Un ne mazākās vēja pūsmiņas! Bet istaba pat ne minūtēs, bet sekundēs pārvēršas par saunu!

Esot gan rajoni, kur ar elektrību esot labāk – pārrāvumi vien dažas stundas dienā. Bet esot vietas, kur vēl sliktāk – astoņas stundas ir elektrība, astoņas nav… Daudziem mājās ir ģeneratori, bet arī tas izmaksā naudu.

Starp citu, ja paliek viesnīcā vai īres apartamentos prestižos rajonos kā Lekki vai Viktorijas sala, arī ir iespējami elektrības pārrāvumi, taču īslaicīgāki.

Otra mana sāpe ir internets. Jā, tas ir labāks, nekā manā Latvijas miestā (sorry, Latvija, visur nav pieejams 5G), daudz ātrāks! Bet… 1,5 gigabaiti maksā 350 nairas. Un, tā kā strādāju, izmantoju gana daudz interneta resursu, tad arī internets pazūd vājprāta ātrumā.

Jā, nauda te kūst, un nākamajā stāstā padalīšos ar pieredzi par cenām lielveikalā un pārtikas veikalā. Un kādu brīdi negribēšu neko dzirdēt, ka Latvijā ir dārgi un neatbilstoši mūsu algām. Uzreiz gan jāsaka, ka inflācija pēdējā laikā ir smagi skārusi Nigēriju – visam cenas ir pamatīgi uzkāpušas – nu jau degvielas cenas vairs nav tik pasakaini lētas, salīdzinājumā ar Eiropu (bet Nigērijā ir naftas ieguves!), strauji palielinājusies elektrības cena, un, protams, pieaugums itin visās jomās. Nu, gluži kā pie mums pēc pandēmijas un kopš kara sākuma Ukrainā. Ienākumu līmenis tik straujam cenu līmenim netiek līdzi.

Raksts tapis sadarbībā ar "Turkish Airlines" un tūrisma operatoru "Travel Art LV".