C vitamīna vēsture un nozīme veselības uzturēšanā

Agnija Greiziņa | 2024.01.02

Šodien C vitamīns ir pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa – uzņemot to ar uzturu vai vīrusu sezonās uztura bagātinātāju veidā. Tas ir visplašāk zināmais un populārais vitamīns – taču tā nav bijis vienmēr! C vitamīna trūkums ir bijis nopietns drauds cilvēka veselībai sendienās, tādēļ šoreiz BENU Zāļu enciklopēdijas kampaņas ieskatīsimies C vitamīna vēsturē un nozīmē cilvēka veselības uzturēšanai – vairāk stāsta BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

C vitamīna trūkums – smags un mokošs

Raksts turpinās pēc reklāmas

Baudi Cepļa muzikālos ceturtdienu vakarus!

Ieskandināsim vasaru, pavadot kopā burvīgu vakaru un izbaudot priekpilnu gaisotni

Bauskas TIC

Jau izsenis bija novērots, ka, uzturā ilgstoši trūkstot augļiem un dārzeņiem, piemēram, garajos jūras braucienos vai sliktas ražas laikos, arī ziemās cilvēki saslima ar cingu jeb skorbutu – tā ir C vitamīna avitaminoze, kas rodas, kad ar uzturu netiek uzņemts vajadzīgais vitamīnu daudzums. Slimības simptomi ir biedējoši – nogurums, nespēks, sīki zemādas izsitumi, smaganu iekaisums un asiņošana, zobu izkrišana, asiņošana, tūska un sāpes locītavās, trausli kauli, muskuļu atrofija, sirdsdarbības traucējumi, bieža saslimšana ar infekcijas slimībām, kā rezultātā varēja iestāties pacientu nāve. Šī iemesla dēļ sākotnēji no garajiem jūras braucieniem atgriezās tikai neliela daļa no komandas. Nezinot cingas iemeslu, 16. gadsimtā indiāņi cīņā ar cingu izmantoja skuju ekstraktus, bet 18. gadsimtā skotu kuģa ārsts Džeimss Linds cingas novēršanai ieteica lietot citronu sulu, jo bija izmēģinājis jūrniekus ārstēt ar citroniem un apelsīniem.

C vitamīna iegūšanas un sintēzes pirmsākumi

20. gadsimta 20.–30. gados notika C vitamīna iegūšanas un sintēzes atklājumi, kas vainagojas ar Nobela prēmijām. Tā 1937. gadā Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā par atklājumiem saistībā ar C vitamīna iegūšanu saņēma ungāru bioķīmiķis Alberts Sentģerģi  (Albert Szent-Gyōrgyi). Viņš 1933. gadā ieguva C vitamīnu no virsnieru garozas, taču šo vielu  bija izolējis jau 1928. gadā un sauca to par “heksuronskābi”.

Zīmīgi, ka tajā pašā – 1937. gadā Nobela prēmiju ķīmijā par C vitamīna sintēzi saņēma Volters Normans Hovorts (Walter Norman Haworth) no Anglijas. Viņš 1933. gadā noteica C vitamīna ķīmisko struktūru, kā arī neatkarīgi no viņa Tadeušam Reihšteinam (Tadeusz Reichstein) izdevās sintezēt C vitamīnu. Šie atklājumi ļāva C vitamīnu iegūt sintētiski, lai tas būtu pieejams plašākai sabiedrībai.

C vitamīna nozīme organisma darbībā

Šodien C  vitamīns (jeb askorbīnskābe) mūsdienās mums ir plaši pieejams – gan daudzveidīgajā pārtikas izvēlē ne vien ražas laikā, bet visa gada garumā, gan dažāda veida un formas uztura bagātinātājos, kā arī nepieciešamības gadījumā ārsts to nozīmē injekciju veidā. Daudziem tas ir pazīstamākais vitamīns, ko atceramies jau no bērnības dienām. Klīniskā farmaceite I. Priedniece atgādina, ka C vitamīna nozīme mūsu organismā ir plaša – tas veicina normālu imūnsistēmas darbību, to lieto pie  vīrusu un infekcijas saslimšanām, arī atveseļojoties un pie intensīvas fiziskas slodzes, jo tas palīdz mazināt nespēku un nogurumu. C vitamīns ir antioksidants, kas veicina šūnu aizsardzību pret oksidatīvo stresu. Tas ir nepieciešams ādas, asinsvadu, skrimšļu, kaulu, zobu un smaganu veselībai. Tāpat C vitamīns veicina normālu kolagēna veidošanos, stiprina asinsvadu sieniņas, veicina audu atjaunošanos un brūču dzīšanu. Tas veicina dzelzs uzsūkšanos no kuņģa un zarnu trakta.

Uzņemšana ikdienā

C vitamīns jeb askorbīnskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas organismā neveidojas, tāpēc tas ir jāuzņem ar uzturu katru dienu, stāsta BENU Aptiekas klīniskā farmaceite I. Priedniece. Dienā nepieciešams uzņemt 75–100 mg vitamīna, turklāt smēķētājiem nepieciešamas lielākas C vitamīna devas. Visvairāk C vitamīnu var uzņemt ar augļiem, ogām un dārzeņiem – īpaši upenēm, smiltsērkšķiem un mežrozīšu augļiem, pīlādžiem, kivi, citrusaugļiem, zemenēm, papriku, kāpostiem, mārrutkiem, brokoļiem, Briseles kāpostiem, puķu kāpostiem, spinātiem, dillēm, pētersīļiem, kartupeļiem. Piemēram, 100 gramos mežrožu augļu ir 1250 mg C vitamīna, smiltsērkšķos attiecīgi 450 mg C vitamīna, upeņu ogas satur 177 mg C vitamīna, bet salīdzinājumam 100 g apelsīnu – 49 mg C vitamīna, 100 g mandarīnu tikai 30 mg C vitamīna.

Ziemas laikā īpaši aktuāls kļūst C vitamīns uztura bagātinātāju veidā. Aptieku klāstā C vitamīns ir pieejams dažādās formās – pulveros, tabletēs, košļājamās tabletēs, dražejās, kapsulās, sīrupos un šķīdināmajās tabletēs bērniem un pieaugušajiem, kas paredzēti ikdienas lietošanai, vai arī tie būs augstas devas saturoši produkti. Par jums piemērotāko produktu jautājiet farmaceitam un atcerieties, ka uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu. Savukārt C vitamīnu injekcijām nozīmē ārsts.