Ēriks Lingebērziņš: Kā nepazust starp krīzēm?

Lieldienu nedēļai vajadzētu būt laikam, kad tūrisma nozarē strādājošie sāk plūkt ziemas perioda paveiktā darba augļus. Šajā laika periodā tūrisma veicināšanas darījumu pasākumi ir noslēgušies, sadarbības līgumi ir noslēgti un jaunu rezervāciju skaits ļauj izdarīt secinājumus par gaidāmo tūrisma vasaras sezonu, kas Latvijā, ņemot vērā ģeogrāfisko atrašanās vietu un pieejamos resursus, ir galvenā tūrisma sezona, pauž SIA “Balticvision Riga” izpilddirektors, Biznesa augstskolas Turība asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš.

Lai gan šī gada sākums liecināja, ka šajā gadā ārvalstu tūristu skaits varētu atgriezties 50-75% apjomā (balstoties uz pieejamiem datiem, saskaņā ar Pasaules Tūrisma Organizācijas, World Economic Forum u.c. datiem), salīdzinot ar nu jau krietnā pagātnē esošo 2019.gadu, šobrīd atrodamies vienas globālas un reizē arī tūrisma krīzes centrā un vēl vienas krīzes sākuma posmā. Tas notiek apstākļos, kad pandēmijas radītā krīze tūrismā kopumā ir pārvarēta. Tomēr atšķirībā no Covid-19 pandēmijas radītās krīzes, kad visas pasaules tūrisma nozare atradās “vienā laivā”, šoreiz situācija Latvijā un tuvējās kaimiņvalstīs Baltijā un citviet Eiropā tomēr ir atšķirīga.

---

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pēdējie divi gadi ir diezgan pārliecinoši pierādījuši, ka vietējā tūrisma potenciāls nav pietiekams pilnvērtīgai un daudzpusīgai tūrisma nozares attīstībai Latvijā. Latvija kā tūrisma galamērķis var attīstīties tikai tad, ja ievērojamu daļu veido ārvalstu tūristi, turklāt ar ārvalstīm domājot tos ārvalstu tirgus, kuri nav tikai Lietuva un Igaunija. Tomēr situāciju ārvalstu tirgos šobrīd raksturo divi nopietni izaicinājumi – Latvijas kā tūrisma galamērķa uztvere, ģeogrāfiskās atrašanās kontekstā, un ģeopolitisko procesu izraisītās ekonomiskās sabremzēšanās gaidas.

Pirmkārt, par Latvijas kā starptautiska tūrisma galamērķa uztveri. Latvijas ienākošā tūrisma pēdējo 30 gadu vēsturē var tikt izdalīti vairāki attīstības posmi, tomēr būtiskākie no tiem ir laika periods līdz brīdim, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un kļuva par vienu no vienotās Eiropas, galvenā starptautiskā tūrisma centra, galamērķi. Cits nozīmīgs tūristu piesaistes arguments šī gadsimta otrajā desmitgadē ir bijusi drošība – salīdzinot ar citām Eiropas valstīm varējām lepoties kā patiesi drošs galamērķis, bez tiešiem terorisma draudiem, paredzamām dabas kataklizmām, iekšējiem nemieriem un citiem fiziskās drošības riskiem. Drošību kā galamērķa pievienoto vērtību joprojām papildināja Latvijas atrašanās Eiropā, mazāk zināma starptautiskā galamērķa status un arvien pieaugošā interese par galamērķi, kuru nebija sasniegušas starptautiskās tūrisma masas. Atklājams, izzināms, mierīgs un daudzveidīgs starptautiskā tūrisma galamērķis.

Tomēr kara sākums Ukrainā šo situāciju ir mainījis, iespējams, uz ilgāku laika periodu. Pāris dienu un nedēļu laikā daudzu Eiropas, nemaz nerunājot par pasaules valstu iedzīvotāju uztverē, esam kļuvuši par sava veida paaugstināta riska galamērķi – mūsu, tāpat kā citu Baltijas un Austrumeiropas valstu vadītāju parādīšanās medijos ir uztverta kā trauksmes zvans par iespējamiem riskiem, tiešā atrašanās Krievijas tuvumā tiek uztverta kā atturošs faktors, izvēloties šī gada ceļojuma galamērķi. Starptautiskā tūrisma vidē šobrīd tiek apšaubīts viens no mūsu ilgi veidotā galamērķa pozicionēšanās stūrakmeņiem – Latvija ir drošs galamērķis. Vismaz Eiropas kontekstā tāds tas joprojām arī ir tomēr ir saprotams ka pat ja veiksmīgas komunikācijas kampaņa spētu pārliecināt vai vismaz mazināt bažas nozares profesionāļu vidū, tad vidējā patērētāja – Eiropas tūrista uztveri ietekmēt var izrādīties nopietnāks pārbaudījums, nekā pārliecināt ceļot pandēmijas laikā.

Lai gan drošības uztveres risks ar laiku mainīsies un ilgtermiņā starptautisko tūristu skaits pieaugs, pandēmijas novājinātai tūrisma nozarei laika nav – valsts sniegtie atbalsti ir beigušies un pat bēgļu izmitināšana naktsmītnēs nav risinājums, kurš apmierina visas iesaistītās puses – sākot ar atlikušajiem tūristu gidiem, tūrisma operatoriem, restorāniem, transporta pārvadātājiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem. Ārvalstu tūristi būs, tomēr to skaits šajā vasaras sezonā ne tuvu nebūs tāds, uz kādu varētu cerēt. Prognozes par kara iznākumu Ukrainā nav tūrisma nozares profesionāļu kompetencē, tomēr skaidrs, ka pat drīza kara beigu gadījumā tūrisma nozarei Latvijā jau atkal būs nepieciešams laiks, lai piesaistītu un šogad arī iedrošinātu ārvalstu viesus ceļot.

Tomēr pat īpaši optimistiskas situācijas risinājums attiecībā uz kara beigām Ukrainā pavada otrs risks – ekonomiskā situācija Eiropā un pasaulē. Tūrisms nav pirmās nepieciešamības prece un ekonomikas sabremzēšanās, vai sliktākajā gadījumā recesijas gadījumā ir izvēle, no kuras šķietami varam atteikties. Pieaugošās degvielas un energoresursu cenas un inflācija arī šajā gadā ietekmēs tūrisma pieprasījumu. Saglabājoties drošības uztveres, kā pieprasījumu bremzējošam faktoram, ceļošana šogad kļūs dārgāka kas var likt apsvērt ne tikai galamērķa izvēli, bet ceļošanu kā tādu.

Ekonomiskās situācijas ietekme uz pieprasījumu tūrisma nozarē ir pieredzēta 2008.-2009.gada finanšu krīzes laikā. Pat ja faktori, kas to ietekmē, šoreiz ir atšķirīgi, var prognozēt, ka ne visas Eiropas valstu iedzīvotāji, kuri vismaz teorētiski ir galvenais potenciālais ienākošā tūrisma tirgus Latvijā, šajā gadā varēs gūt pārliecību par savu rocību ceļojumam ārpus valsts robežām. Ļoti iespējams vismaz daļai Eiropas valstu vēl paveiksies un vasaras mēnešos ekonomiskā situācija vēl saglabāsies mēreni optimistiska. Tomēr tālākā ekonomiskās situācijas attīstība Eiropā un tās ietekme uz iedzīvotāju pirktspēju, paliek atvērts jautājums, par kuru nāksies domāt šī gada laikā.

Tomēr arī ekonomiskajiem izaicinājumiem nevajadzētu kļūt par šķērsli atlikt vai atcelt aktivitāšu īstenošanu, kuras ir vērstas uz tūristu piesaisti. Lai cik sarežģīti tas varētu arī nebūt pēc divām pustukšām tūrisma vasaras sezonām, tūrisma uzņēmējdarbībā izteikta ir ilgtermiņa plānošana un spēja vadīt procesus pāris gadu perspektīvā var izrādīties tas, kas šobrīd nepieciešams visvairāk.

Kopumā vērtējot, lai gan situācija ir sarežģīta un ar augstu nenoteiktību, tūrisma nozarei Latvijā ir izaicinošs, bet ne bezcerīgs gads. Varam cerēt, ka karstajos vasaras mēnešos Baltijas jūras mērenais klimats, dabas bagātības un pilsētas bez cilvēku pūļiem būs iedrošinošs faktors izvēlēties Latviju kā ceļojuma galamērķi. Tomēr drošības situācija Eiropā ir priekšnoteikums ilgtermiņa attīstībai un atšķirībā no pandēmijas laika ierobežojumiem, kad valstu valdības un epidemiologi bija tie, kas lēma par ierobežojumu ietekmi uz nozari, šobrīd varam tikai individuāli īstenot savas pilsoniskās aktivitātes, novērtēt brīvību visās tās izpausmes formās un stiprināt demokrātiskās vērtības pasaulē un jo īpaši Eiropā. Iespēja ceļot, atvērtas robežas, starptautiskā uzņēmējdarbība bez ierobežojumiem ir demokrātisko sabiedrību privilēģija un iespēja. Tūrismā, iespējams, vēl ievērojamāk nekā citās nozarēs tas ir veiksmīgas attīstības pamats.