Lauma Sproga -Jankoviča: Man ir dusmas par tiem, kas gānās

Lauma Sproga -Jankoviča | 2021.11.02

Paldies mūsu mediķiem, kas ikdienā stāv frontes pirmajās līnijās un cīnās par dzīvībām. Šoreiz Travelnews.lv publicē Laumas Sprogas Jankovičas viedokli par notiekošo un par sajūtām. Teiksiet, kā tas skar tūrismu? Tieši! Jo situācija ar Covid-19 izplatību Latvijā, tādēļ ieviestie ierobežojumi nebūt neveicina Latvijas kā galamērķa attīstību… Cietēji esam un būsim mēs visi, ja nemainīsim attieksmi.

Es atzīstos un man vajag to izteikt... man nav vairs žēl vīrusa skartos, kuri nonāk stacionārā. Es mehāniski un godprātīgi veicu savu darbu, bet man ir žēl to pacientu, kas tiek apdalīti. Nē- es neesmu izdegusi un daru visu, kas manos spēkos, lai šo sērgu uzveiktu. Priecājos, ka spēju un protu to, kas šai cīņā noder. Jūtos savā vietā joprojām. Bet arī mani resursi nav neizsmeļami. Līdzjūtība un empātija ir limitējama pie tā, kas notiek. Lai neizdegtu. Šis ir laiks, kad nav laika tēlot un no katra izlien viņa īstā daba. Nav laika tiekties būt labākam. Ir jābūt un jādara. ĀTRI! Vēl ātrāk. Ātrāk, kā izdomāji, jo tas ir automātiski skaidrs un tik ilgi domāt nedrīkst.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pastaigas vecpilsētā gida pavadībā

Katru sestdienu un svētdienu plkst. 12.00, gids ar zaļi sarkano Liepājas karodziņu rokās gaidīs pie koncertzāles “Lielais dzintars”.

Liepājas reģiona TIB

Mediķis, lai veiktu visu nepieciešamo un kvalitatīvi, nepieciešamajā ātrumā, kļūst par kaut ko līdzīgu dispečeram vai kaujiniekam, kam jāizdara darāmais, neraugoties ne uz ko. Kļūstot empātiskam pār mēru var paraut zem straumes. Nepaspēt reaģēt. Nav vairs laika ne skaidrot, ne laipni pagaidīt, kad pacients izdzers ūdens glāzi. Ne tālab, ka dusmas, bet tāpēc, ka citi arī smok. Turpat blakus kādam smadzenēm skābekļa trūcis tik ļoti, ka tas plēš nost sev dzīvības funkcijas uzturošās un kontrolējošās trubas.

Man ir skumji par kolēģiem, kas savas fizioloģiskās vajadzības vairs līdz 20.00 vakarā nevar apmierināt - kā paēst, pirmo reizi aiziet uz labierīcībām. Ka kolēģi pa 4-5 stundām skafandrā skrien. Ticiet- tas ir pavisam citādi, kā sēdēt baltā stērķelētā halātā vai glītā kostīmiņā. Novelkot skafandru, viņi maina zeķes un no viņiem nepil - sviedri tek straumītē. Ja saniezās deguns, šī sajūta jāanulē, jo pakasīt degunu nav iespējams. Tu esi bīstamajā zonā. Uz labierīcībām netiec, jo esi kontaminēts. Padzerties nevar, jo esi hermētiski iepakots. Lai izejot no netīrās zonas, nenestu apkārt vīrusu. Bet... tāds darbs. Ar pātagu neviens nav tur iedzīts. Tā ir apzināta izvēle un lēmums šo darbu darīt. Neviens no mums šo negaidīja. Mēs nezinājām, kad mācījāmies, ka forma mūsu sejā atstās reālus nospiedumus un dažkārt ilgstoši paliekošus pleķus. Bet mēs paliekam. Jo izvēlamies palikt. Mēs ticam - tas reiz beigsies.

Man ir dusmas par tiem, kas gānās, dusmas, ka medicīnas nozare tik ilgi kliegusi pēc sakārtošanas un bija vajadzīga pandēmija, lai pierādītu faktus. Un man ir dusmas, ka mediķiem ir jābūt tādiem un šādiem un atbilstošiem un empātiskiem un jāievēro tas un šis, bet ir daļa sabiedrības, kuri negrib saprast vai izliekas nesaprotam, lai gūtu popularitāti un iekļūtu varas gaiteņos uz šī rēķina. Un viņi drīkst... drīkst pa logu un kanalizāciju līst ģērbtuvēs, boksos, filmēt, montēt, dezinformēt... nofilmēt skafandra novilkšanas zonu un gaiteni, bet pateikt, ka tā ir vīrusa zona. Tas nav godīgi.

Skumji un dusmas, ka krīzes apstākļos lēmumi balstīti "uz elektorāta vēlmēm" nevis absolūto nepieciešamību, uz ko zinoši speciālisti norādīja jau laikus.

Vēl es nesaprotu... kā var tā būt, ka pa visu šo laiku mārketinga speciālistu pārpludinātajā valstī nevar atrisināt komunikācijas problēmu. Kā?!

Man ir prieks par katru, kurš sadzird pirms vakcinācijas, ka ir vērts izvēlēties atnākt uz poti 2x, bet darīt to ne tikai ķeksīša pēc, bet arī, lai sevi pasargātu, un tādi ir. Tie jā - tie rada prieku un sajūtu, ka ir vērts runāt, skaidrot.

Es nepadošos un turpinu cīņu ar sērgu. Un jūtos laimīga, ka man nav jāstāv malā. Kaut tieši pirms sērgas biju nolēmusi doties uz Norvēģiju. Mani vajag un esmu noderīga šeit. Nenožēloju.

Bet, mīļie, šis nav iejūtības laiks. Šis ir jāuzveic ātri. To vārdā, kas apzinīgi un atbildīgus lēmumus pieņēmuši. To vārdā, kuri spiesti apstāties un kuru ekonomiskā situācija cieš tikuntā brīvmākslinieku dēļ. Par daudz mums viņu... Par daudz to, kuri brīvību jauc ar bezatbildību. Brīvi cilvēki uzņemas atbildību par savu rīcību vai neizdarību. Parazīti sauc bezatbildību par brīvību, savāra mēslus un no augsta zara kliedz uz visiem, kā šie visu piegānījuši un nogaida, līdz viss tiks sakopts, lai pēc tam atgrieztos un turpinātu ķēzīties.

Un vēl- es esmu nelabojams optimists un ceru, ka no šī visi būs mācījušies un nezaudēs cilvēcību, veselo saprātu un novērtēs izglītības nozīmi, tieksies pēc tās. Es ceru, ka cilvēki iemācīsies komunicēt efektīvi un konstruktīvi. Lai top!

Tikmēr pagaidām - viss ir stipri slikti un man par to skumji.