Ēriks Lingebērziņš: Tūrisms nav ražošanas iekārta

Ēriks Lingebērziņš | 2021.03.03

Tūrismam ir nepieciešams restarts. Taču šī nozare nav ražošanas iekārta, kur starta poga nozīmē darbības sākumu. Par to, kā plānot nākotni, plašāk Biznesa augstskolas Turība asociētais profesors, «Latvijas Tūrisma aģentu un tūroperatoru asociācijas» valdes loceklis un tūrisma firmas «Baltic Vision» vadītājs Ēriks Lingebērziņš.

Lai saprastu situāciju un plānotu nākotni, pētām pagātni. Šajā tūrisma krīzē adekvātu pagātnes pētāmo precedentu nav, tomēr ielūkojos, kas ir pētīts par līdz šim nopietnākajām tūrisma krīzēm (kuras visas šķiet sīkums, salīdzinot ar pēdējā gada krīzi) un to ietekmi uz tūrismu (2003.gada SARS, 2015.gada Tunisijas terora aktus, 2011.gada Jaunzēlandes zemestrīci, u.c.).

Raksts turpinās pēc reklāmas

NBS orķestra koncerts TUMĒ

2. maijā plkst. 19.00 Tumes Kultūras namā Baltā galdauta svētku koncerts kopā ar Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestra Estrādes ansambli.

Tukuma TIC

Jebkuru krīzi veido izejas situācija, krīzes sākums, ārkārtas situācija, starpposms, beigas un ilgtermiņa risinājums. Salīdzinot ar 2003.gada SARS (kas ir vienīgā, vismaz nedaudz salīdzināmā), šobrīd joprojām esam ārkārtas situācijā. Pētījumos, kas veikti pēc 2003.gada SARS krīzes, var pamatoti spriest, ka tūrisma nozarē joprojām atrodas ārkārtas stāvoklī. Atkopšanās periods tūrisma nozarei pēc lielām krīzēm, ka 90% biznesa atgriežas sākotnējā izejas situācijā viena gada laikā no krīzes beigu posma.

Prakse rāda, ka pirmajā posmā, kas ir īstermiņa šoka fāze, krīzes sākumā 74% ir noskaņoti atcelt savus plānotos ceļojumus, nedomājot par laika periodu, kad tie paredzēti. Tomēr, ja šiem ceļotājiem piedāvā risinājumus, tad 45% ir gatavi tomēr neatcelt, bet sagaida piedāvājumus. Visefektīvākie risinājumi (high response rate) ir bijuši elastība atcelšanai, drošības garantijas, pieejama regulāra informācija no ceļojumu aģentiem, iespēja mainīt galamērķi, vai atlikt ceļojumu, cik atpazīstams ir galamērķis un cik daudz ir pieejama informācija par konkrēto galamērķi un iespēja saņemt “upgrade” plānotā ceļojuma laikā. Saliekot vairākus faktorus kopā (datu triangulācija), maksāšanas kārtības maiņa un cenas izmaiņa, kā arī iespēja saņemt bezmaksas apdrošināšanu ir priekšnoteikumi ceļojuma neatcelšanai un rezervācijas saglabāšanai, paredzot datuma maiņu, vai pārcelšanu. Tā kā visā pasaulē joprojām ir ne mazums ceļotāju, kuru iemaksātā nauda ir kā noguldījums bankā (tik vien ka tūrismā ar neskaidru noguldījuma termiņu), saprotama ir nepieciešamība ne tikai uzņēmumiem, bet arī tūrisma galamērķiem radīt risinājumus, kuri iedrošina “noguldījuma līgumu” nepārtraukt arī turpmāk, tādejādi vēl vairāk pasliktinot ārkārtas stāvoklī esošo nozari.

Tūrisma krīžu situācijā ir izdalāmas trīs klientu grupas – klienti bez riska tolerances, klienti, kas izvairās no riska un risku uzņemošie. Krīzes situācijās praktiskais darbs iespējams tikai ar risku uzņemošajiem klientiem. Svarīgi identificēt, kurš ir klientu segments ar vislielāko ceļošanas pieredzi, kuriem visbiežāk ir arī augstākā riska tolerance. Attiecīgi galamērķiem tie var būt konkrēti tirgi, vai klientu segmenti. Piemēram, austrālieši, norvēģi, īri, briti, amerikāņi, zviedri, dāņi, singapūrieši tiek minēti kā klienti ar augstu riska toleranci, jo tos raksturo zems UAI indekss (uncertainty avoidance index – viena no kultūras dimensijām, kas raksturo patērētāju kultūras). Tas ļauj secināt, ka šo valstu iedzīvotāji, samazinoties ierobežojumiem, būs atvērtāki uzņemties jaunus riskus, vai slēgt jaunu darījumu – iegādāties ceļojumu. Tai pašā laikā grieķi, vācieši, somi, beļģi, poļi, japāņi ar zemu riska toleranci.

Ko dara tūrisma galamērķi un nozares uzņēmēji. Bieža kļūda ir vēlēšanās strauji atgriezties pirmskrīzes situācijā, nevis normalitātē, kas nav iespējams. Normalitāte ir strādājoša sistēma, kura ir pielāgota situācijai. Ārējā mārketinga stratēģija ir efektīva tikai atkopšanās posma pašā sākumā, pēc tam efekts mazinās. Dati rāda, ka situācijas normalizēšanai liela nozīme ir vietējās sabiedrības attieksmē pret situāciju, situācijas uztverē un drošumspējā. Tā ir sistēmas kapacitāte (piemēram, indivīda, meža, pilsētas vai ekonomikas) tikt galā ar pārmaiņām un turpināt attīstīties; tā ir spēja izmantot šokus un situācijas nevaldāmību (tādu kā, piemēram, finanšu krīze vai dabas katastrofa), lai rastu pamudinājumu atjaunoties un domāt inovatīvi. No praktiskās puses, mehānismi, kas ir piemēroti – garantiju nodrošināšana ar mērķi pasargāt vai atlikt atcelšanu, bezmaksas apdrošināšana. Ir pētīts, ka mehānismi, kas ir vērsti uz patērētāja lēmuma atlikšanu, kam ir nepieciešamas garantijas uzņēmējiem, ir efektīvākais veids, lai nodrošinātu ātrāku atgriešanos normalitātē pēc krīzes.

Pat tad, ja vismaz Eiropai šajā gadā izdosies vīrusu “savaldīt”, nozares kā sistēmas darbības atjaunošanai būs nepieciešams laiks. Un, tā kā esam situācijā, kurai nav bijušas līdzīgas, laika noteikšana ir diezgan liela zīlēšana, kas pati par sevi jau paredz dažādus scenārijus. Skaidrs ir tas, ka tūrisma nozares atjaunošana, restartēšana, vai jeb kā citādāk apzīmēta darbības atjaunošana būs komplekss process, samērojot nozares strādātgribu, ceļotāju gatavību ceļot, galamērķu spēju vadīt drošu pakalpojumu sniegšanu un sabiedrības noskaņojumu un attieksmi pret tūrismu.