20. novembris vēsturē: Meksikā atzīmē revolūcijas gadadienu

Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.11.20

Meksikas revolūcija ir svarīgākais notikums Meksikas 20. gadsimta vēsturē, kas sākās 1910. gadā. Atšķirībā no Latīņamerikā ierastajiem apvērsumiem, pilsoņu kariem, diktatūrām un radikāļu režīmiem, Meksikas revolūcija izveidoja jaunu politisko sistēmu, kas Meksikā pastāv joprojām.

Par revolucionāro karu beigu posmu uzskata 1920. gadu, bet tās aktīvais politiskais posms turpinājās līdz 1940. gadam, kad jaunā vara veica plašu zemes reformu, nacionalizēja ārvalstu uzņēmumus un padarīja izglītību vispārēji pieejamu. Revolūcijas kara un trūkuma dēļ no 1910. līdz 1920. gadam Meksikas iedzīvotāju skaits kritās no 15 miljoniem uz 13 miljoniem.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Krāmu tirdziņš "Bazār bagāž"

Aicinām uz pērļu medībām tradicionālajā krāmu tirdziņā Balvos 17.maijā!

Balvu TIC

Meksikas revolūcija kalpoja par iedvesmu citiem Latīņamerikas revolucionāriem, kas šeit meklēja patvērumu un atbalstu. Nikaragvas Augusto Sandino saņēma slepenus ieroču sūtījumus. Gvatemalas 1944.-1954. gada revolucionārais režīms sekoja Meksikas reformām. Vēlākais Kubas revolūcijas līderis Fidels Kastro šeit gatavoja savus partizānus.

Meksikas revolūcijas hronoloģija

1910. gada 8. jūlijā liberāļu partijas ģenerālis Porfirio Diazs uzvar vēlēšanās. 20. novembrī Francisko Madero atgriežas no ASV un sāk bruņotu sacelšanos.

1911. gada maijā dumpinieki ieņem Tihuanu un Huaresu. 21. maijā Diazs atsakās no amata. Oktobrī Madero uzvar prezidenta vēlēšanās un pieprasa Sapatas dumpinieku armijai atbruņoties.

1912. gada martā Madero atbalstītājs Paskāls Orozko sāk dumpi un dodas uz Mehiko. 24. martā viņš sakauj valdības armiju, bet 22. maijā viņu sakauj valdības armija ģenerāļa Viktoriano Huertas vadībā.

1913. gada 9.-18. februāra Desmit traģiskās dienas. Armijas daļas mēģinājums sagrābt varu izgāžas, un Viktoriano Huerta izmanto iespēju pats sagrābt varu, un nogalina Madero. Novembrī Pančo Viljas armija uzvar kaujā pret Huertas armiju un 8. decembrī sagrābj Čihuahas pilsētu.

1914. gada janvārī, martā un aprīlī Viljas armijas turpina uzvaras pret Huertas spēkiem. 22. jūnijā 20 000 kareivjus liela Viljas armija sāk uzbrukumu Sakatekas pilsētai, no kuras 12 000 aizstāvju 6000 krīt kaujās vai tiek nogalināti vēlāk. 8. jūlijā ģenerālis Alvaro Obregons ieņem Gvadalaharu. 17. jūlijā Huerta atsakās no amata un bēg no valsts. Obregona armija ieņem Mehiko un par prezidentu kļūst Venustiano Karanza. 23. septembrī Pančo Vilja sāk karu pret Karanzu. Oktobrī sākas konflikts starp Vilju un Sapatu no vienas puses un Karanzu un Obregonu no otras. Novembrī Obregons ieņem Mehiko. Decembrī Sapata un Vilja ieņem Mehiko, Karanza bēg uz Verakrusu.

1915. gads paiet kaujās starp Viljas un Obregona armijām, kurās Vilja zaudē lielu daļu armijas un turpmāk paliek valsts ziemeļu daļā. Oktobrī ASV oficiāli atzīst Karanzas valdību.

1916. gada martā Vilja iebrūk Ņūmeksikā, nogalinot 18 ASV pilsoņus. ASV ieved karaspēku Meksikas pierobežā, un tur paliek līdz 1917. gada janvārim.

1917. gadā Karanzas valdība pieņem konstitūciju,kas izveido prezidentālu republiku, deva valdībai tiesības konfiscēt zemes īpašumus, nodrošināja strādnieku tiesības un ierobežoja katoļu baznīcas darbību.

1920. gadā Obregona un Kaļjesa armijas dodas pret Karanzu un 21. maijā viņu nogalina, kad tas mēģina bēgt no galvaspilsētas. Oktobrī par prezidentu ievēl Obregonu.

Mūsdienās Meksika ir industriāli attīstīta valsts un ieņem vienu no vadošajām vietām Latīņamerikas valstu ekonomikā. Meksika ir vienā no pirmajām vietām pasaulē sudraba, grafīta un vairāku citu vērtīgu materiālu ieguvē, liela nozīme šīs zemes ekonomikā ir naftas ieguvei.