25. marts vēsturē: skaudra diena Latvijas vēsturē, kad mūsu iedzīvotājus svešvara deportē uz Sibīriju

Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.03.25

Šodien mūs šķir vairāku paaudžu atmiņas no tās tālās, vairāk nekā 42 tūkstošiem cilvēku liktenīgās dienas - 1949. gada 25. marta. Komunistiskais režīms vardarbīgi sagrāva daudzu desmitu tūkstošu cilvēku likteņus. Daudzi nomira ceļā, citi neizturēja necilvēcīgos apstākļus un palika uz mūžiem aukstajā Sibīrijas zemē.

Savukārt citi, kas izgāja šos moku ceļus un pēc daudziem gadiem atgriezās Latvijā, bija zaudējuši veselību, iedzīvi, kā arī tiesības veidot normālu dzīvi. Izsūtītie un viņu radinieki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju varas izpratnē visi tie bija režīmam neuzticami cilvēki, tāpēc viņu izglītības iespējas un karjera tika dažādos veidos traucēta. Izsūtītajiem tika uzspiests sava veida zīmogs.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pastaigas vecpilsētā gida pavadībā

Katru sestdienu un svētdienu plkst. 12.00, gids ar zaļi sarkano Liepājas karodziņu rokās gaidīs pie koncertzāles “Lielais dzintars”.

Liepājas reģiona TIB

Deportāciju sagatavošana noritēja nosplēpumaini - 1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto partizāņu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) partizāņu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika - tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Tādējādi 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Iedzīvotājus izsūtīja pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai. Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā un 4350 Igaunijā.

Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas, Omskas, Tomskas apgabalos, Krasnojarskas novadā, Novosibirskas apgabalā, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā - Amūras apgabalā.

Tikai 1988. gada 25. martā Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi legāli varēja pieminēt 1949. gada marta staļinisko deportāciju upurus, dodoties nolikt ziedus pie Mātes Latvijas Brāļu kapos.

Plaša informācija par šo Latvijas tautai skaudro laiku atrodama Latvijas Okupācijas muzejā.