29. marts vēsturē: Latvija pievienojas NATO

Jānis Pēteris Bērziņš | 2025.03.29

Pēc neatkarības atjaunošanas, Latvijas politikas divi galvenie mērķi bija pievienoties divām starptautiskām organizācijām - Eiropas Savienībai un NATO. Abi šie mērķi tika izpildīti un 2004.gadā Latvija kļuva par abu šo organizāciju pilntiesīgu dalībnieci. Vispirms Latvija pievienojās NATO (29.martā), bet aptuveni mēnesi vēlāk arī Eiropas Savienībai (1.maijā).

Pretēji Eiropas Savienībai, Ziemeļatlantijas Līguma organizācija jeb NATO ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu". NATO ietvaros dalībvalstis saglabā pilnīgu suverenitāti un neatkarību. Organizācija paredz forumu, kurā valstis konsultējas par jebkuru jautājumu, kas ir ticis ierosināts, un pieņem lēmumus par politiskiem un militāriem jautājumiem, kas ietekmē to drošību.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Brīvības svētki Krāslavā

4.maijā Krāslavā norisināsies Brīvības svētki. Rīta pusē norisināsies tradicionālais skrējiens, vēlāk arī radošas darbnīcas, aktivitātes, kā arī koncerts.

Krāslavas TIC

NATO dibināta pēc 2. pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretspars PSRS. Tās svarīgākais mērķis ir sargāt organizācijas dalībvalstu brīvību un drošību ar politiskām un militārām metodēm. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, pamatojoties uz aukstā kara aktualitātēm, tomēr arī mūsdienās NATO ir aktuāla savienība - tā ir pātransformējusies un iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku.

Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību".