Stāsti no Norvēģijas (7.daļa). Laiskā atpūta Rondānes nacionālajā parkā

Kristīne Strazdiņa/ Daiga Bazule | 2013.06.18

Šī nedēļas nogale - foršākā, kas līdz šim bijusi! Long story short – izbrauciens uz Rondānes nacionālo parku, Formoseter (ap 140 kilometru no Lillehammeres), kur palikām tradicionālās norvēģu kalnu mājiņās ar koku interjerā no grīdas līdz griestiem, omulīgiem dekoriņiem un brīnišķīgi skaistiem kalniem logu rūtīs. Par manu koka namiņu patiešām nesūdzos, bet salīdzinoši tas laikam bija tāds vecāks variants - badiju māja bija supermoderna, ar mūsdienīgu, gaiša koka skandināvu stila iekārtojumu, modernām virtuves iekārtām, saunu un logiem sienas vietā saulrietu pusē. Es pat neko neiebilstu, ja kāds man tādu mājiņu uzdāvinātu. Neiebilstu ne vārda. Mūs sagaida mājiņu īpašniece, norvēģiete. Saka, ka pati mājiņas īsti nemaz neizmantojot, vairāk tieši tūristu un citu interesentu vajadzībām. Pirmā diena aiziet, ievācoties un sagatavojot vakariņas, kam seko kopistisks viktorīnas vakars ar ballīti noslēgumā. Vairāki jautrīši dodas saunā un pēc tam izvārtās sniegā, kura te patiešām netrūkst – kopumā ir sajūta, ka no pavasara esam atgriezušies ziemā, galu galā, esam augstāk kalnos. Nākamajā dienā norisinās dažas aktivitātes, kuru sākums ievelkās iepriekšējās dienas pārāk jautrā noslēguma dēļ. Vakarā savācamies kopā un uzstājamies grupās ar saviem dienas laikā sagatavotajiem priekšnesumiem, nosmejoties līdz asarām. Mēs, latvietes, vakaru turpinām mierīgā ceļā, ar sarunām un gardas karstās šokolādes malkošanu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Māra Čačkas māksla atver sajūtas un klātbū

Māra Čačkas māksla atver sajūtas un klātbūtnes spēku. Apskatāma līdz 12. jūlijam

Rēzeknes pilsētas TIC

Mākoņainajā, bet samērā siltajā svētdienas rītā/ pēcpusdienā saulesbrilles uz deguna un aizsmakušas balsis nav nekāds brīnums, un tomēr 98% izdzīvojušo saņem pēdējos spēkus kopējai bildei uz mājiņu fona. Mans šoferis Gijoms ierodas 10 minūtes pēc kopbildes uzņemšanas, un ar izmežģītu roku. Man pat bail jautāt, kas noticis.

Kopā šis izbrauciens ar nakšņošanu un tādu ēdināšanu, kas padara bikšu aiztaisīšanu grūtāku, katram no apmaiņas studentiem izmaksāja smieklīgus Ls 20, jo izdevumus lielā mērā sedza skola. Kopējie izdevumi svārstās ap Ls 3500. Katra mājiņa (paredzēta ap 10 cilvēkiem) – ap Ls 600, katrai mašīnai, kas brauca, ap Ls 40 degvielai un pārējie līdzekļi – pārtikai, no kuras pāri palikušo draudzīgi savstarpēji sadalījām pirms došanās prom. Tad nu atslēgas atstājam durvīs, kas no vidējā latviešu skatpunkta ir diezgan nepierasta mājas īpašnieku uzticēšanās mums un citiem apkārtējiem, bet te tas ir pierasti. Cita zeme, cita labklājība, citas vērtības un morāle. Tad lēnā garā virzāmies uz māju pusi, un jūtu globalizācijas pieskārienu, Norvēģijā braucot vienā mašīnā kopā ar francūžiem un spāņiem, klausoties angļu izpildītājus un dodoties uz amerikāņu ātrās ēdināšanas iestādi, kur tevi apkalpo norvēģiski runājošs turks.

Šis brauciens bija īpašs, kaut ne pārāk tāls. Tas bija pirmais šajā Norvēģijā pavadītajā laika posmā, kad beidzot noķēru to "wow" sajūtu no šejienes dabas. Jā, esmu redzējusi daudz bilžu ar šīs zemes skaisto dabu, un arī no ceļotājiem dzirdējusi fantastiskas atsauksmes, taču līdz šim tā īsti tam visam nevarēju līdz galam piekrist, jo bildes ir un paliek bildes un stāsti ir stāsti, bet to reālo, skaistuma apdullinošo sajūtu tu vari iegūt, tikai to visu redzot dzīvē. To nav iespējams nekādā veidā pārdot vai nodot tālāk kādam citam, tā ir vienīgi personīgā pieredze un paša redzētais, kas liek tev no sirds teikt: "Jā, šī zeme ir patiešām skaista!". 

19.04.-21.04.2013.