Kēlbjergas vīrs, Ecijs un citi – ko slēpj Eiropas slavenākās mūmijas?

Tija Ezeriņa | 2024.03.26

Purvs ir nozīmīga Ziemeļeiropas ekosistēma, kas jau izsenis tikusi asociēta ar pārdabisko – daudzas tautas to uzskatīja par portālu uz garu pasauli, taču arī mūsdienās purvs ir saglabājis savas mītiskās īpašības, pateicoties tūkstošiem cilvēku ķermeņu, kas izcelti no tā dzīlēm, vēsta kanāls “National Geographic”.

Parasti purvs rodas vietā, kur sauszeme savienojas ar ūdenstilpi, veidojot mīkstu un porainu reljefu, kas nav ne pilnībā šķidrs, ne ciets. Tieši tāpēc agrīnās tautas ticēja, ka tā ir telpa starp divām pasaulēm – dzīvo un mirušo.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Vairāk nekā 50 "geocaching" slēpņi Bauskā!

Piedalies mūsdienu dārgumu medībās un atklāj Bauskas novadu no jauna!

Bauskas TIC

Jāteic, ka pat mūsdienās savu noslēpumaino slavu mitrāji joprojām nav zaudējuši. Latvijā vien ir vairāk nekā 5000 purvu, kas aizņem aptuveni 10% no valsts teritorijas.

Purva ūdenim ir skābs pH līmenis, zems skābekļa saturs un zema temperatūra, kas kopā ar dažādiem ķīmiskajiem savienojumiem darbojas kā dabisks konservants, mazinot mikroorganismu spēju izdzīvot un palēninot organisko vielu sadalīšanos. Tāpēc arī mirušu cilvēku ķermeņi purvos var saglabāties gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi, bieži vien ar pārsteidzoši labi “iekonservētiem” mīkstajiem audiem, matiem un pat drēbēm.

Pateicoties tehnoloģiju un zinātnes attīstībai, mūsdienās ir iespējams atšķetināt sen mirušo cilvēku nāves noslēpumus. Jaunais “National Geographic” raidījums “Senie ķermeņi: Neatklātie noslēpumi” vēstīs par slepkavībām, kuras palikušas neatklātas gadsimtiem ilgi. Eksperti pēc rūpīgas mirstīgo atlieku izpētes varēs izstāstīt, kādi bija konkrētā cilvēka dzīves un arī nāves apstākļi.

Raidījuma “Senie ķermeņi: Neatklātie noslēpumi” pirmizrāde būs skatāma pirmdien, 25. martā, plkst. 20.00, kanālā “National Geographic”! Bet līdz tam skatītāji tiek aicināti iepazīties ar pārsteidzošiem noslēpumiem, kurus atklājuši senie ķermeņi.

Senākais purva ķermenis tagad apskatāms muzejā

Ziemeļeiropas kūdras purvos ir atrastas aptuveni 2000 mumificētas cilvēku mirstīgās atliekas un skeleti. Daudzi no šiem cilvēkiem miruši starp 400. gadu pirms mūsu ēras un 400. gadu mūsu ērā, bet senākais zināmais purva ķermenis, Kēlbjergas vīrs, bija nomiris ap 8000. gadu pirms mūsu ēras.

1941. gada maijā purvājā netālu no Kēlbjergas Fīnas salā, Dānijā, tika atrasts cilvēka galvaskauss un daži kauli. Sākumā arheologi to nosauca par Kēlbjergas sievieti, bet vēlāk noskaidroja, ka mirušais tomēr ir bijis 25 gadus vecs vīrietis. Viņa mirstīgās atliekas ir izstādītas “Møntergården” muzejā Odensē, Dānijā.

Jāatzīmē, ka uz ķermeņa netika atrastas vardarbības pēdas. Tāpat nekas neliecināja par nepietiekamu uzturu vai slimībām, turklāt žokļos bija saglabājies pilns zobu komplekts bez bojājumu pazīmēm. Tiek lēsts, ka vīrietis visdrīzāk vienkārši noslīcis purvā.

Vērdinges vīri – brāļi vai mīļākie?

1904. gadā Drentes provincē Nīderlandes ziemeļaustrumos, Burtangeres purvā, tika atrasti divu pirms aptuveni diviem tūkstošiem gadu mirušu cilvēku mumificētas mirstīgās atliekas. Lai gan ķermeņiem nebija galvas un dzimumorgānu, ilgi tika uzskatīts, ka abi kopā savijušies cilvēki bija vīrietis un sieviete.

Tika pieļauts, ka viņi nogalināti par laulības pārkāpšanu. Viņus sauca gan par Vērdinges pāri, gan par Vēnstras kungu un kundzi – “veen” tulkojumā no nīderlandiešu valodas nozīmē purvs un Vēnstra ir Nīderlandē ļoti izplatīts uzvārds.

Taču teju simts gadus pēc ķermeņu atrašanas, 2002. gadā, pēc rūpīgākas to izpētes un DNS analīzēm atklājās, ka abi mumificētie ķermeņi bija vīrieši. Eksperti tagad pieļauj, ka šie divi vīrieši varēja būt bijuši brāļi, mīļākie vai tēvs un dēls.

Vienam krūškurvī bija liela brūce, pa kuru izspiedušās zarnas. Tā varēja būt daļa no rituāla, kurā pēc iekšējiem orgāniem pareģoja nākotni. Pēc romiešu vēsturnieka Strabona teiktā, daži dzelzs laikmeta eiropieši mēģināja pareģot nākotni, “lasot” upura iekšējos orgānus. Iespējams, ka Vērdinges vīri arī piespiedu kārtā “piedalījās” šāda veida rituālā.

Ecijs un viņa lāsts

Līdzīgi purva ūdenim arī ledus spēj kalpot kā organisko vielu konservants. 1991. gada 19. septembrī divi pusmūža vācu tūristi Helmuts un Ērika Sīmoni uz Austrijas un Itālijas robežas uzgāja ledū iesalušu cilvēka ķermeni. Ecijs, kas savu vārdu ieguva par godu viņa pēdējai atdusas vietai Ectāles Alpos, tur bija nogulējis vairāk nekā piecus tūkstošus gadu.

Aptuveni 45 gadus vecais vīrs dzīvoja bronzas laikmetā, 3500 gadus pirms mūsu ēras. Viņš mira no smaga ievainojuma galvā un no tā, ka viņam ar bultu tika pāršauta kakla artērija. Ecijam bija atklātas arī vairākas slimības, tostarp pirmsinfarkta stāvoklis, artrīts, kariess, laktozes nepanesamība, kā arī, iespējams, Laima slimība.

Jāpiebilst, ka neilgi pēc Ecija ķermeņa atklāšanas bija miruši seši cilvēki, kuri kaut kādā mērā bijuši saistīti ar “ledus cilvēka” izpēti, tāpēc radusies teorija par lāstu. Par Ecija pirmo upuri kļuva tiesu medicīnas eksperts Rainers Henns, kas bija viens no pirmajiem pētniekiem, kurš apskatīja no ledājiem izcelto mūmiju. Drīz pēc tam viņš mīklainos apstākļos gāja bojā autokatastrofā.

Alpīnists Kurts Frics, kurš bija iesaistīts Ecija no ledus atbrīvošanas misijā un aizgādāšanā prom no Alpiem, gāja bojā, kad viņu kalnos apraka sniega lavīna. Jāatzīmē, ka citi glābšanas ekspedīcijas dalībnieki netika skarti.

Lavīna izdzēsa arī Helmuta Sīmona dzīvi – tieši viņš kopā ar sievu uzgāja Ecija mūmiju. Vēlāk viņš uz Ecija atrašanas vietu vadīja tūristu grupas. Negaidīti nomira arī viens no alpīnistiem, kurš piedalījās Sīmona mirstīgo atlieku meklēšanā.

Vēl viens Ecija upuris bija žurnālists Rainers Holcs, kurš rakstīja par Ecija mūmijas atrašanu.  Viņš mira no strauji progresējoša smadzeņu audzēja. 66 gadu vecumā nomira arī Ecijam veltītās grāmatas “Iesaldētais Fricis” autors Konrads Špindlers, kura problēmas ar veselību sākās līdz ar Ecija ķermeņa atklāšanu.

Tolundas vīra pēdējā maltīte

1950. gadā “Bjældskovdal” purvā Jitlandē, Dānijā, kāda ģimene raka kūdru, kad nejauši uzdūrās mumificētam cilvēka ķermenim. Viņam ap kaklu bija austa ādas aukla, kas lika domāt, ka cilvēks ticis pakārts un līķis iemests purvā.

Pirmās aizdomas bija, ka vietējā apkaimē uzdarbojas slepkava, bet pēc rūpīgākas mirstīgo atlieku izpētes zinātnieki secināja, ka ķermenis tur atradies daudz ilgāk, proti, kopš dzelzs laikmeta jeb vairāk nekā 2400 gadus.

Daudzus gadu desmitus pēc ķermeņa atklāšanas zinātnieki vāca informāciju par viņa dzīvi un nāvi, viņi arī deva tam vārdu – Tolundas vīrs. Tā viņš kļuva par vienu no pasaulē slavenākajiem purva ķermeņiem. Turklāt lielo interesi par noslēpumaino mūmiju pastiprināja iespējamība, ka Tolundas vīrs ticis upurēts.

Lai arī ir skaidrs, ka viņš bija miris pakāršanas dēļ, pētnieki nav vienisprātis, kāpēc. Vai viņš tika nogalināts atriebības dēļ, vai tika upurēts dieviem, jo dzelzs laikmetā cilvēki jo īpaši ticēja purvu pārdabiskajam spēkam, vai varbūt Tolundas vīrs izdarīja pašnāvību?

Jāatzīmē, ka Tolundas vīra mirstīgās atliekas bija izcili labi saglabājušās. Sejā bija iespējams saskatīt vieglu smaidu un pat redzēt bārdas rugājus. Āda un nagi bija sacietējuši un nomelnējuši. Arī viņa smadzenes, kaut arī sarāvušās, bija palikušas neskartas, tāpat kā zarnas kopā ar visu to saturu.

2021. gadā pētniekiem izdevās atklāt Tolundas vīra pēdējās ēdienreizes saturu. Viņš bija ēdis putru, kurā bija mieži, dažādas savvaļas sēklas un zivis. Zarnu analīze arī atklāja, ka atšķirībā no daudziem citiem slaveniem purva ķermeņiem Tolundas vīrs pēc nāves nebija pakļauts ēdamo halucinogēnu vai citu ārstniecības augu ietekmei. Tās ir pazīmes, kas parasti liecina par cilvēku upurēšanu.