Tūrisms šodien: Pēdējā darba diena visām kopā...

Ludmila Glazunova | 2020.10.19

Šodien, 2020. gada 16. oktobrī, bija pēdējā darbadiena mūsu kolektīvam tādam, kāds tas bija pēdējos gadus – meitenēm, kuras daudzus gadus kopā nostrādājušas tūrisma firmā. Komanda. Mēs kopā. Tā vairs nebūs, jo pat tad, ja robežas atvērs, ceļojumi vairs nebūs aizliegti, diez vai mēs visas atkal sēdēsim vienā telpā un darīsim kopīgu darbu.

11 gadi pavadīti tūrisma nozarē. Iziets cauri visam – sākot no mārketinga un PR aktivitātēm, aviobiļešu un viesnīcu rezervācijām, ceļojumu plānošanām un aprakstu veidošanai, grupas vadītāja darbam. Un vēl un vēl un vēl. Bet visu laiku bija šī pleca sajūta – mēs esam komanda, un, ja pati ar kaut ko netieku galā, ir cilvēki, kuri jebkurā diennakts laikā pieslēgsies un palīdzēs. Jo nav taču nekā neiespējama, reizēm pat pārsniedzot reālo cilvēka iespēju robežu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Atvērtās dienas Oleru muižas dārzā

6. jūlijā Oleru muižas dārzā norisināsies atvērtās dienas, kuru ietvaros muižas saimnieki aicina doties divās ekskursijās – 12.00 un 15.00.

Valmieras novada Tūrisma pārvalde

Mēs tikām galā. Mēs augām. Mēs pilnveidojāmies. Mēs mīlējām savu darbu.

Un tad atnāca TAS. Negribu ieslīgt prātuļojumos par koronavīrusa izplatību, drošības pasākumiem – tas lai paliek epidemiologu un valdības ziņā. Vai uz viņu sirdsapziņas. Bet pienāca tas – tūrisms būtībā tika aizliegts ar likumu.

Tāpēc šodiena bija īpaši sāpīga. Mēs to nebijām pelnījušas. Mēs nebijām pelnījušas, ka mūsu darbs tiek apturēts, ka viss paveiktais aiziet "kaķim zem astes".

Protams, protams, ir cerība, ka dzīve atgriezīsies, cilvēki brīvi varēs pārvietoties, ceļot, priecāties par dzīvi, un mēs atkal varēsim uzburt atvaļinājuma vai darījumu brauciena sapni. Bet, vai mēs izturēsim šos mēnešus? Neaiziesim citā nozarē? Vai gribēsim atgriezties sfērā, kura ir tik vāja un neaizsargāta pret dabas stihijām un epidēmijām? Un tik nepasargāta no valdošās varas (ne)gribēšanas…

Šobrīd sajūta ir briesmīga. Apmēram tā varētu justies, kurš aiziet pie daktera un saņem neiepriecinošu vēsti – vēzis! Taču nav skaidrs, kādā stadijā, vai ir iespējama ārstēšana, cik laika palicis dzīvot un kad būs pēdējā dieniņa. Tā, it kā ārsts noplātītu vien rokas – kā būs tā būs…

Kā būs? Ilgtermiņa stratēģiju šobrīdējos apstākļos būvēt nevar, jo būtiskākie faktori mainās ik stundu. Pārkvalificējieties, mudina valdošā vara. Varētu padomāt, ka tūrisma aģenti nu visi kļūs par labākajiem programmētājiem, vai arī viesnīcu istabenes varēs pirmklasīgi maisīt betonu… Un ne jau visiem ir iespēja iekārtoties siltā vietā valsts uzņēmumā, kur amata apraksts ir tik garš, ka atbildīgais savus tiešos darba uzdevumus reāli iepazīst tikai gadu laikā, saņemot par to algu, to pašu algu, kas maksāta nodokļos. Starp citu, arī tūrisma nozare ir maksājusi nodokļus, un ne jau mazus. Bet tas jau atkal ir cits stāsts.

Šobrīd ļoti gribētos, lai parādītos kāda gaisma tuneļa galā. Lai būtu vismaz sapnis par to, ka komanda atkal sanāks kopā un varēs darboties, un darboties labāk, nekā līdz šim. Bet es zinu, ka mēs būsim savādāki. Es ceru, ka labāki un stiprāki.