Ceļotāja stāsts: Ar kājām no viena gala līdz otram: Izraēla

Agnese Kalniņa | 2020.04.05

1020 kilometri, no tiem 400 pa tuksnesi. Kur? Izraēlā. Agnese, kur Tev prāts?! Tas taču droši vien ir kāds joks! Nē, joks tas nav, ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Mana projekta "No viena gala līdz otram" otrā valsts – Izraēla. Pārgājiena maršruts – Shvil Israel jeb Israel National Trail (INT), kas vijas cauri visai valstij no Kibbutz Dan pašos ziemeļos pie robežas ar Libānu un Sīriju līdz Eilatai pie Akabas līča valsts dienvidos. (Par Agneses pirmo pārgājienu vari lasīt šeit.)

Šo maršrutu var veikt kā vienā, tā otrā virzienā. Es izvēlējos iet no ziemeļiem uz dienvidiem, jo biju iedomājusies, ka vēlos finišēt pie jūras. Un vēl, lasot kāda ceļinieka aprakstu par šo trasi, sapratu, ka tuksneša daļa, kas ir pēdējie 400 kilometri dienvidos, būs ļoti grūta, tādēļ ir prātīgi sākt no ziemeļiem, dodot iespēju organismam slodzei adaptēties pakāpeniski.

Raksts turpinās pēc reklāmas

TŪRISMA TRIATLONS VIŠĶOS 12.MAIJĀ

Šī gada 12. maijā visi tiek laipni aicināti piedalīties ikgadējā Tūrisma triatlonā, kurš šogad pirmo reizi norisināsies Višķos.

TAKA

Jāsaka gan, ka par Izraēlu es pirms tam zināju gaužām maz. Nekad nebiju interesējusies par šo zemi, tik vien, cik ziņās biju dzirdējusi par karastāvokli starp Izraēlas un Palestīnas armijām un kaut ko mazliet par Jeruzalemi. Sākot pētīt informāciju par 1020 km garo ceļu, tas mani burtiski iesūca sevī un es jutu milzīgu vēlēšanos turp doties – izaicināt sevi, savas fiziskās spējas, savām acīm redzēt Negeva tuksnesi, pārvarēt bailes un šaubas un galu galā kļūt par pirmo latvieti, kas pieveikusi šo skaisto ceļu.

Bet nu par visu pēc kārtas! Uz trases sākumpunktu devos 2018. gada martā. Dan ir neliels kibucs – tāds kā kolhozveidīgs miestiņš, kur visiem pieder viss, visi ar visu dalās, kopīgi strādā u.tml. Mūsdienās kibucu kopienas vairs nedzīvo tik noslēgti no ārpasaules kā vēl pavisam nesen, 20–30 gadus atpakaļ, taču šādas vietas joprojām ir sastopamas visā Izraēlā. Dan kibucā ir oficiālais INT trases starts/finišs. Nofotografējos zem simboliskās arkas un dodos ceļā. Faktiski nezinu neko – ne kā veiksies ar iešanu lielajā karstumā, ne kur nakšņošu, ne cik ilgam laikam pietiks līdzi paņemtā ēdiena.

Pirmajā dienā satiku puisi vārdā Josh, un kopā mēs nogājām divas dienas, pirmajā vakarā iekurot mana pārgājiena vienīgo ugunskuru. Es viņu cienāju ar griķiem un tušonku, viņš mani – ar pitu, humusu un marinētiem dārzeņiem. Ļoti jauks vakars Izraēlas pārgājiena pašā sākumā. Visu turpmāko ceļu gāju viena, vien šad un tad aprunājoties ar pretimnākošajiem ceļiniekiem, iedzerot kopā kafiju un daloties iespaidos par piedzīvoto.

Izraēlas ziemeļi kaut kādā ziņā ir līdzīgi Latvijai – priežu meži un ziedu pļavas, vien pretstatā Latvijas upju un ezeru pārbagātībai ūdens nav nemaz. Nav arī nekādu dižo kalnu, vien pauguri, kuri karstumā ar smagu somu plecos tomēr izrādās gana izaicinoši. Visu laiku jārūpējas, lai līdzi būtu pietiekami daudz dzeramā ūdens, un galvā, protams, jābūt cepurei, jo visa diena paiet atklātā saulē. Kāds vietējais izraēlietis jokoja, ka pēc manas galvassegas varot pateikt, ka esmu no ziemeļiem – dienvidnieki valkājot cepures ar platām malām, sargājot no saules seju un acis.

Āda no deguna man nolobījās reizes četras, kaut gan šad un tad uzsmērēju saules aizsargkrēmu. Rokas un kājas bija nodegušas jau pirmajās dienās, bet devītajā dienā, sasniedzot jūru un uzvelkot īsākus šortus un plikāku krekliņu, mans traktorista iedegums izskatījās vienkārši lieliski!

Ceļojuma 11. dienā, ejot pa pludmali, satiku kādu meiteni, kas izjautāja mani par pārgājienu, jo gatavojās to uzsākt pēc nedēļas, tikai pretējā virzienā. Pēc trim nedēļām mēs atkal pilnīgi nejauši satikāmies tuksnesī. Skudriņas skrien pār ādu, atceroties, cik priecīgas abas bijām! Neticami, ka šādi it kā nenozīmīgi sīkumi var tik ļoti saviļņot.

To, ka ceļojuma laikā būs dienas, kad viss būs apnicis un pati nesapratīšu, ko un kāpēc es daru, tādas kā krīzes, es jau zināju, nojautu. Tāds brīdis pienāca astotajā dienā, kad jau trešo dienu gāju pa nelīdzenām, akmeņainām, nogurdinošām takām. Likās, ka tas nekad nebeigsies, un tad tieši jūras tuvums bija tas, kas palīdzēja saņemties un virzīties uz priekšu. Padoties un atmest visam ar roku nav manā dabā, taču reizēm bija tiešām grūti. Kad beidzot tiku līdz jūrai un biju nolēmusi celt telti turpat pludmalē, bet pirms tam pa ceļam bija gadījies veikaliņš, kurā nopirku alus bundžiņu… Ahh, kāda svētlaime! Kas par dzīves svinēšanu – garas dienas noslēgumā sēdēt pītā krēslā jūras krastā, malkot aukstu alu un vērot saulrietu.

Ēdiena gatavošanai man līdzi bija gāzes balons un deglis. Pārsvarā ēdu auzu pārslas brokastīs, griķus ar gaļas konserviem vai tunci – vakariņās. Pa dienu ēdu sausmaizītes ar tunča vai kādas citas zivs konserviem, ja bija, tad žāvētus augļus vai riekstus. Neiztrūkstoša bija rīta kafija, bez tās es nevaru iztikt nekādi. Tad, kad gāzes bija palicis pavisam maz, netērēju to ēdiena pagatavošanai, jo taupīju to rīta kafijai.

Reiz, tuksnesī esot, man gadījās kļūdīties, aprēķinot, cik dienas jāiet līdz nākamajai vietai, kur būs veikals, un sāka pietrūkt ēdamā. Bija tikai kafija, sausmaizītes un viena mazā, ātri vārāmā zupiņa, bet līdz bodei bija jāiet vēl divas pilnas dienas. Par dzeramo ūdeni tuksnesī rūpējas cilvēki, kas to atved un paslēpj, un, kad esi samaksājis 17 eiro par sešiem litriem, atsūta video norādes, kur to meklēt. Nu lūk, domāju, ka man nāksies sazināties ar savu kontaktpersonu un lūgt, lai atved man ēdienu, jo neēst nevarēju atļauties – slodze katru dienu bija milzīga un tāpat jau biju kļuvusi diezgan plāna. Vidēji dienā nogāju 30 kilometrus, soma tuksnesī bija vēl smagāka, jo dienā bija vajadzīgi seši litri ūdens. Ja šis plāns būtu realizējies, tas droši vien būtu bijis dārgākais ēdiens manā mūžā, taču viss notika pavisam citādi. Es atradu ēdienu! Kāds, kuram tā bija bijis par daudz, to bija sasaiņojis maisiņā un atstājis redzamā vietā trases malā. Tur bija rīsi, makaroni, sīpoli un ķiploks, arī sausmaizītes. Es biju glābta un vakariņās ēdu makaronus ar sīpolu, kam garšvielu vietā biju pielikusi klāt sausās zupas maisījumu. Dievīgi!

Ja reiz runājam par ēdienu, tad nevaru nepieminēt Ievu no Liepājas, viņās vīru Yuval no Haifas un mazo meitiņu Laumu. Un runa jau nav tikai par ēdienu. Viņi, izlasījuši, ka esmu Izraēlā un mēroju garo ceļu uz Eilatu, atbrauca mani apciemot trasē. Ne izstāstīt, ne aprakstīt emocijas, prieku un ēdienu, kas šādās reizēs garšo vismaz trīsreiz labāk!

Spilgti atmiņā palikusi arī diena, kas bija Lieldienu svētdiena. No trases mani uz mirkli paņēma pirmajā pārgājiena dienā sastaptais Josh un aizveda ekskursijā uz Jeruzalemi. Varēju būt klāt, kad pie Raudu mūra pulcējās neskaitāmi daudz cilvēku, paciemoties ebreju ģimenē un iepazīties ar Josh radiem. Baudīju gardas vakariņas, un rīta agrumā jau biju atpakaļ trasē.

Satiktie cilvēki bija ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi, katrs apvaicājās, vai viss kārtībā, vai ir pietiekami daudz ūdens. Lielākoties visi bija izbrīnīti par to, ka kāds speciāli atbraucis no Latvijas, lai ar kājām šķērsotu viņu zemi. Brīnījās arī par tempu, kādā pārvietojos, bet lēnāk es, šķiet, nemaz neprotu. Tā arī bija mana lielākā kļūda – iet ātri, bez kārtīgām atpūtas dienām, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Gandrīz katram izraēlietim līdzi bija viss, kas nepieciešams kafijas pagatavošanai – kanniņa, kur to uzvārīt, glāzītes, no kurām dzert. Tiku dāsni cienāta.

Telavivā dzīvo kāds mans draugs, tāpēc posmā, kas bija tuvu pilsētai, jutos kā darbā – vakarā braucu uz drauga mājām, bet no rīta tiku nogādāta atpakaļ trasē. Šāda medusmaize gan ilga vien dažas dienas. 31 dienas laikā (tik ilgs bija mans pārgājiens) 17 naktis es gulēju teltī, divas zem klajas debess, septiņas mājās pie draugiem, bet trīs pie trases eņģeļiem. Trases eņģeļi (trail angels) ir brīvprātīgie, kas savās mājās uzņem ceļiniekus ­– dod tiem gultasvietu, iespēju nomazgāties. Par to nekas nav jāmaksā, un informāciju par šiem cilvēkiem var iegūt oficiālajā INT vietnē.

Pārgājiena laikā man gadījās arī kāds kuriozs, par ko šodien varu pasmieties, taču tai brīdī smiekli nenāca nemaz. Es pazaudēju gandrīz visas savas drēbes. Maisiņu, kurā bija garās bikses, rezerves krekls, apakšveļa, cepure, bandana un peldkostīms, atstāju mežmalā, kur ieturēju pusdienas. Kā tas ir iespējams, uz to man atbildes nav, taču fakts ir tāds, ka vakarā, nonākot pie trases eņģeļa un gatavojoties iet dušā, konstatēju, ka man nav neviena tīra drēbju gabala. Labi, ka pēc divām dienām draugs no Telavivas man piegādāja dažus jaunus apģērba gabalus.

Telts man bija pavisam maziņa, turpat Izraēlā ražota, ļoti kompakta un viegli uzceļama. Daudzi jaunieši ceļo bez teltīm, guļot uz matracīša guļammaisā zem klajas debess, bet man labāk patīk, ja ir jumts virs galvas. Lietus naktī lija tikai vienu reizi, bet tad tā pamatīgi, ar zibeni un pērkonu. Bail nebija, tikai nedaudz neomulīgi, kad mans mazais, zaļais namiņš ik pa brīdim izgaismojās pilnīgi balts.

Būšanu tuksnesī nevar salīdzināt ne ar ko citu. Negevs nav smilšu, bet gan akmens tuksnesis ar brūniem, putekļainiem un akmeņainiem kalniem, ko izvagojušas sausu upju gultnes un dziļi krāteri. Tas ir neaprakstāmi skaists saullēktā un saulrietā, nepanesami karsts dienas vidū un ļoti mainīgs, neskatoties uz vienveidīgo krāsu gammu. Tuksnesī es piedzīvoju savas dzīves klusākos brīžus, kad vienatnē nakšņoju zem neticami tuvu esošajām zvaigznēm. Tur es piedzīvoju arī visdziļāko vienatnes sajūtu.

Kad pārgājiena 29. dienā man sāka sāpēt labās kājas apakšstilba priekšpuse, es vēl nenojautu, ka tās ir beigas. Skan diezgan dramatiski, vai ne? Un tieši tā es jutos 31. dienas pusdienlaikā. Kāja sāpēja jau trešo dienu, es pārvietojos klibodama un ļoti, ļoti lēni. Līdz finišam bija atlikuši 50 kilometri, bet es pieņemu lēmumu pārtraukt iešanu, nenokļuvusi līdz Eilatai. Noieti bija 970 kilometri, un sirds sāpēja, ka bija jāpadodas.

Pēc deviņiem mēnešiem es atgriezos Izraēlā, jo parāds tuksnesim un visam maršrutam bija jāatdod. Pārņēma milzīgs saviļņojums, atkal satiekoties ar akmeņiem un smiltīm. Sapratu, ka pieņemtais lēmums izstāties bija pareizs, jo trases beigu daļa (tāpat kā visa distance) bija sarežģīta un ar sāpošu kāju es to noiet nevarētu. Ar otro piegājienu nonācu finišā, un atcerējos, kā pirms deviņiem mēnešiem biju atbraukusi turp ar nostopētu mašīnu un apraudājusies aiz vilšanās par neizdevušos triumfu. Taču nu prieks bija vārdos neizsakāms – es to biju izdarījusi! Esmu nogājusi Izraēlu no viena gala līdz otram, un šis piedzīvojums paliks manā atmiņā uz mūžu. Tas bija grūti, taču bezgala aizraujoši un skaisti!