Ceļotāja stāsts: Ar kājām no viena gala līdz otram: Igaunija - Latvija

Agnese Kalniņa | 2020.04.04

"Pirms griez, septiņreiz nomēri!" mums māca latviešu sakāmvārds. Bet vai kāds tam klausa? Ja runa ir par manu piedzīvojumu Igaunijā, es šo padomu vērā neņēmu.

Iepazīsimies! Mani sauc Agnese. Esmu ceļojumu grupu vadītāja tūrisma aģentūrā "Jēkaba Ceļojumi", vēl man patīk lasīt grāmatas, labprāt eju uz teātra izrādēm, kā arī baudu Latvijas dabas skaistumu, dodoties pārgājienos. Šis stāsts būs par pārgājienu Igaunijā, kas bija mans pirmais piedzīvojums pārgājienu sērijā "No viena gala līdz otram". Šī projekta ietvaros esmu apņēmusies katru gadu ar kājām, pārsvarā vienatnē, šķērsot kādu valsti.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Publikācija “TRAĶU PILIS UN PILSKALNI”

Publikācija “TRAĶU PILIS UN PILSKALNI”

Trakai TIC

Atgriežoties pie septiņkāršās mērīšanas – tā, kā to darīju es, doties pārgājienā noteikti nevajadzētu. Nopietni jāizpēta gaidāmie laikapstākļi un tikpat nopietni jāpievēršas arī atbilstoša ekipējuma sagādei. Bet tad, kad viss rūpīgi sagatavots, tad gan – uz priekšu!

Savā pārgājienā devos 2017. gada martā. Igaunijā bija agrs pavasaris, zemi vēl šur tur klāja sniegs un ledus, vidējā gaisa temperatūra bija ap +5…+10 grādi dienā un -4…+2 grādi naktī.

Man padomā bija vienatnē pieveikt 370 kilometrus garu maršrutu no Oandu pašos Igaunijas ziemeļos pie Somu jūras līča līdz Iklai, kas robežojas ar Ainažiem Latvijas pusē.

Uz ceļa sākumpunktu devos satraukta un nedaudz nobijusies. Ko tādu plānoju darīt pirmoreiz, un nezināmajā metos pilnīgi viena. Visvairāk es baidījos pati no savām bailēm. Kā tas būs – vienai mežā, teltī, naktī, tumsā? Laikā, kad lāči, modušies no ziemas miega, esot izsalkuši un diezgan neganti. To tik man vajadzēja dzirdēt! Nē, es nedomāju, ka lācis man metīsies virsū tāpat vien, taču ēdienu, ko dzīvnieki var saost, pie sevis teltī neturēju, tā vietā uzkarinot kaut kur gabaliņu nostāk kokā.

Lāča pēdas sniegā es ieraudzīju jau pirmajā dienā. Labi gan, ka tā arī bija vienīgā reize.

Pirmās dienas gājiens man ļoti patika – brīnišķīgs egļu mežs, saule, un jau pēc 10 kilometru gājiena nonācu savā pirmajā nakšņošanas vietā, kas atbilda tādu nedaudz nobijušos ceļinieku prasībām, kāda biju es. Tuvumā bija mājas, blakus burbuļoja upīte, malka bija sausa un pat saskaldīta.

Un tad arī sākās visa mana piedzīvojuma caurviju motīvs – es salu. Salu katru nakti, ko pavadīju teltī vai meža namiņos, kas pieejami maršruta otrajā pusē – ikviens ceļotājs tos var izmantot bez maksas, bet, protams, ar komfortu tajos var uzturēties vasarā, kad naktis ir siltas. Es salu, jo man bija gadalaikam neatbilstoša telts un arī guļammaiss.

Mans piedzīvojums Igaunijā ilga desmit dienas. Astoņas naktis es gulēju teltī un meža namiņos, bet vienu – hostelī, kad trešajā dienā mani piemeklēja krīze, tāds kā lūzuma punkts. To izraisīja aukstums, jo biju salusi jau divas naktis, un, protams, apmēram 15 kilogramus smagā soma, kas manu nepieredzējušo organismu bija jau paspējusi nogurdināt. Pēc atpūtas hostelī pieņēmu lēmumu ceļu tomēr turpināt, kaut gan viegli tas nebija. Manā prātā bija iezagušās šaubas, vai spēšu to izturēt līdz galam.

Tātad – es turpināju. Ejot auksti nebija, izņemot to vienu dienu, kad lietus lija nepārtraukti un vējš pluinīja manu lietusmēteli, kas jau tā bija ieplīsis no maniem mēģinājumiem ar to kaut nedaudz nosiltināt telti. Todien es nogāju vairāk nekā 40 kilometrus, ne reizi neatpūšoties, jo tādā vējā un lietū stāvēt uz vietas nav iespējams, kur nu vēl piesēst. Ejot visu laiku dziedāju, lai īsinātu laiku un nedomātu par to, cik auksta un nemīlīga ir diena. Zābaki un apģērbs bija izmirkuši viscaur slapji, arī mani vienīgie cimdi. Otrus biju pazaudējusi, kad man negaidīti uzbruka suns.

Kopš man vairākus gadus atpakaļ skriešanas treniņa laikā abu kāju apakšstilbus sakoda kāds pavisam neliela auguma suns, man ar suņiem ir īpašas attiecības. Igaunijas pārgājiena laikā suņi mani nobiedēja vairākkārt, taču šo es tiešām nepamanīju. Pati vien biju vainīga – gāju cauri viņa teritorijai un viņš tur bija pie ķēdes savā būdā. Mani viņš ieraudzīja, kad biju jau pagājusi garām, un metās virsū no mugurpuses. No koduma mani pasargāja mugursoma ar piestiprināto telti – iekampās tajā. Bet to, ka man izkrituši cimdi, pamanīju tikai pēc brīža, kad, raudādama no pārbīļa, jau biju gabalā. Par laimi, lietainā diena beidzās bez nokrišņiem, un es varēju savas drēbes kaut nedaudz apžāvēt pie ugunskura.

Taču ar lietu un vēju saistīts vēl kāds notikums. Tā bija ceturtā pārgājiena diena, kad es, daudzas stundas gājusi cauri mežiem, jau tumsā ieraudzīju kādu mežstrādnieku, kurš darbojās pie sava dzīvojamā vagoniņa. Tur bija traktori, vieglā automašīna, divi vagoniņi. No sirds nopriecājos, ka pēc garās dienas nebūs tumsā un aukstumā jāceļ telts, bet varēšu lūgt naktsmājas kungam – gan jau man vieta vagoniņā uz lāvas vai kaut uz grīdas atradīsies. Taču nebija vis tik vienkārši.

Kungs atteicās man palīdzēt, jo tas esot aizliegts. Priekšniecība neļaujot. Varētu domāt, ka Igaunijas mežos martā staigā dikti daudz tādu kā es un prasa naktsmājas. Man tas, protams, likās dīvaini, ka vīrietis melnā tumsā un nejaukā aukstumā var atteikt palīdzību meža vidū esošai sievietei ar lielu somu plecos.

Mūsu kontaktēšanos sarežģīja arī fakts, ka kungs praktiski nemaz nesaprata ne krievu, ne angļu valodu. Sazvanījām viņa kundzi, kura runāja krieviski, un pa visiem vienojāmies, ka drīkstu savu telti uzcelt turpat blakus viņa vagoniņam. Bet naktī sākās vētra. Guļot aukstā teltī tā tiešām šķita! Pūta vējš, telts raustījās uz visām pusēm, lietus mijās ar sniegu. Kad telts kājgalī sāka tecēt ūdens, mans mērs bija pilns. Satinusies guļammaisā, klauvēju pie vagoniņa durvīm, un beidzot tiku ielaista. Atlikušo nakts daļu pavadīju siltumā un sausumā. No rīta katrs devāmies savās gaitās – kungs iekāpa traktorā un aizbrauca, es vārīju kafiju un žāvēju salijušās mantas, pirms devos tālāk savos piedzīvojumos.

Visa pārgājiena laikā veikalā iepirkos trīs reizes (vairāk veikalu šajā pārgājienu maršrutā nemaz nav). Ak, tie patiešām bija lieli svētki! Mugursomā līdzi bija vien auzu pārslas, griķi, sausās zupas, kāds desas gabals, sausmaizītes, dzeršanai – tikai ūdens. Tādēļ šajos veikalu apmeklējamos bija ļoti svarīgi saglabāt vēsu prātu, jo ar acīm gribējās apēst teju visu.

Vienā no reizēm nopirku siļķi un kokakolu. Nu, tā-ā-ā sagribējās! Gāju pa dubļainām meža stigām un sapņoju, kā to siļķi ēdīšu, kad nonākšu galā. Ticiet, tas ir spēcīgs virzītājspēks! Bet atkal jau – ne viss ir tik vienkārši. Es apmaldījos. Nenonācu plānotajā piknika vietā, kas labiekārtotas visas trases garumā (dažās ir pat sausā tualete, bet galvenais – tur ir malka).

Biju nonākusi kādas koptas, taču tobrīd pilnīgi noteikti neapdzīvotas mājas pagalmā, un siļķe vairs nebija ne prātā, jo bija jārūpējas par uguns iekuršanu. Pagalma vidū bija liela dēļu galu un žagaru kaudze, taču tas viss bija mitrs un nekādi negribēja degt. Paveicās, ka kaudzē atradu koka apģērba pakaramos. Saimniekiem tie bijuši lieki, bet man lieliski noderēja, lai sasildītos kārtējā aukstajā vakarā. Protams, siļķe nepalika neapēsta – brokastīs to notiesāju ar gardu muti, sagaidīju brīnišķīgu saullēktu, un devos meklēt ceļu, lai nokļūtu atpakaļ uz sava maršruta.

Kopumā pārgājiena trase bija labi marķēta, bija vien dažas vietas, kur norāžu nebija vai arī tās bija izvietotas neskaidri. Šis maršruts ir viegli izbraucams arī ar riteni. Vietās, kur tas šķērso purvus, ir atzīmēti ceļi, pa kuriem tos apbraukt, savukārt kājāmgājējiem ierīkotas laipas. Taka ved cauri Lahemaa nacionālajam parkam, Kõrvemaa dabas rezervātam un Soomaa nacionālajam parkam, kas ir viens no lielākajiem purvājiem Eiropā. Visiem iesaku iziet kādu no šī maršruta posmiem, ar vai bez nakšņošanas. Sevišķi skaisti varētu būt vēlā pavasarī, vasarā un arī rudenī, kad viss iekrāsojas sārtos toņos, taču arī martā es dabas burvību noķēru aiz astes.

Tuvojoties finišam un Latvijas robežai uz Ainažu mola, kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Manas kājas smeldza pie potītēm un bija kļuvušas sāpīgi stīvas. Nogurums bija liels, to noteikti ietekmēja arī negulētās naktis, bet, sasniedzot molu, prieks un gandarījums bija milzīgs. Nekad nebiju domājusi, ka spēju ko tādu. Vienatnē ar telti šķērsot veselu valsti no viena gala līdz otram! Un, kā izrādījās, tas bija tikai sākums. Nākamajā rakstā pastāstīšu, kā man gāja otrajā pārgājienā, kad no viena gala līdz otram šķērsoju Izraēlu.