11. februāris vēsturē: Norvēģija pasludina savu neatkarību

Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.02.11

Norvēģija, oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 kilometri), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 kilometri) un Krieviju (196 kilometri). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 kvadrātkilometru lielu platību. Nosaukums nozīmē "ceļš uz ziemeļiem". Norvēģijā ir 5 miljoni iedzīvotāju. Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi – būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (Nyorsk).

Raksts turpinās pēc reklāmas

𝐌𝐞𝐥𝐧𝐤𝐚𝐥𝐧𝐞 būs lieliska izvēle!

Ceļojums piemērots visiem, kurus valdzina krāšņa, masu tūrisma neizpostīta daba un jūtams vietējās kultūras piesitiens.

EUR 369 | Latvia Tours

Valsts svētkus norvēģi svin 17. maijā, godinot savas valsts konstitūciju. Bet neatkarīgas valsts pirmsākumi radās 1814. gada 11. februārī, kad Norvēģija pasludināja neatkarību no Kalmaras Savienības.

Pirms tam Norvēģija bija Dānijas sastāvā, bet pēc neveiksmīgas cīņas Napoleona karos, saskaņā ar 1814. gada 14. janvārī noslēgto Ķīles miera līgumu, Dānija kā zaudētāja bija spiesta atdot Norvēģiju Zviedrijai.

Tomēr 1814. gada 26. jūlijā Zviedrijas armija šķērsoja Norvēģijas robežu un norvēģi bija spiesti atkāpties. 14. augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru Norvēģija tika apvienota personālūnijā ar Zviedriju, taču konstitūcija tika atstāta spēkā. Pilnīgu neatkarību Norvēģija ieguva 1905. gadā.