9. janvāris vēsturē: Polārpētnieks Ernests Šekltons sasniedz Dienvidpolu

Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.01.09

Ernests Šekltons dzima Kildēras grāfistē, Īrijā, 48 kilometrus no Dublinas kā otrais desmit bērnu ģimenē. Jau no 16 gadu vecuma viņš strādāja uz tirdzniecības kuģiem, bet no 24 gadu vecuma bija jau kuģa kapteinis.

No 1901. līdz 1903. gadam Šekltons piedalījās Roberta Skota vadītajā ekspedīcijā ar kuģi "Discovery", kas pētīja Antarktīdas krastus Rosa jūras rajonā. Skots, Šekltons un Edvards Adrians Vilsons devās arī iekšzemes pārgājienā uz dienvidiem, sasniedzot 82° 11° dienvidu platumu (aptuveni 850 kilometrus no Dienvidpola).

Raksts turpinās pēc reklāmas

ĒĢIPTE tikai no 339 EUR/personai!

Kamēr ziema aiz loga vēl mēģina izspēlēt aprīļa jokus, aicinām siltā piedzīvojumā uz saulaino Hurgadu vai Šarmelšeihu!

EUR 339 | Latvia Tours

Piedzīvojumu kārais atklājēja gars Šekltonu mudināja pārvarēt aizvien jaunas robežas, tādēļ sapnis par nesasniegto Dienvidpolu lika Ernestam organizēt jaunu ekspedīciju. Tā bija britu ekspedīcija un tika nodēvēta par "Nimrod".

Šī ekspedīcija lielākoties tika finansēta no privātiem un sponsoru līdzekļiem, bez sevišķa Lielbritānijas atbalsta, pretstatā Skota mēģinājumam dažus gadus iepriekš.  Šekletons izsēdās krastā turpat, kur to bija darījusi arī iepriekšējā britu ekspedīcija. Tur tika uzslieta saliekamā bāzes nometne, kura vēl aizvien ir saglabāta tieši tāda, kāda tā ir. Tālākais ceļš bija jāmēro kājām.

Šekletons aprēķināja, ka no bāzes nometnes kopumā būs jāmēro 2 767 kilometrus jeb kādus 30 kilometrus dienā. Tika noteikts, ka gājiens turp un atpakaļ prasīs aptuveni 110 dienas. 73. dienā – 1909. gada 9. janvārī  ekspedīcija nokļuva līdz 88° 23 dienvidu platuma (aptuveni 180 kilometrus no Dienvidpola), sasniedzot Birdmora ledāju.  

.Ernests Šekltons ar ekspedīcijas dalībniekiem sasniegtajā punktā iedzina ledū Lielbritānijas karogu, uzņēma vairākas fotogrāfijas, un devās mājupceļā, jo ekspedīcijai sāka trūkt pārtikas

Šekletona ekspedīcijas atpakaļceļš bija ļoti smags, turklāt bija jūtams pārtikas trūkums. "Mēs bijām kļuvuši tik tievi, ka mūsu kauli sāpēja no gulēšanas uz sniega", rakstīja Šekletons. Beigu beigās gan visiem četriem gājiena dalībniekiem izdevās atgriezties bāzes nometnē.

Ar to aizrautīgajam piedzīvojumu meklētājam nebija gana un sekoja nākamās ekspedīcijas. 1914. gadā Ernests Šekltons organizēja jaunu ekspedīciju uz Antarktīdu ar kuģi "Endurance". Viņa mērķis bija kontinenta šķērsošana, jo Dienvidpolu pirms dažiem gadiem jau bija sasnieguši Roalds Amundsens un Roberts Skots, tādēļ šis pēc Šekltona uzskatiem bija izaicinošākais atlikušais mērķis. Tomēr ekspedīcija izvērsās katartofā: "Endurance" iestrēga ledū Vedela jūrā un nogrima. 1916. gadā ziemā avarējušā kuģa 22 vīru komanda četrus ar pusi mēnešus pavadīja Elefantas salā, kamēr pats Šekltons ar pieciem vīriem atvērtā glābšanas laivā veica 800 jūdzes garu ceļu līdz Dienviddžordžijas salai.

Elefantā palikušos augusta beigās izglāba čīliešu tvaikonis Yelcho kapteiņa Luisa Pardo vadībā, kam salas ziemeļu piekrastē jūrnieku apmetnes vietā uzstādīts piemineklis. Šekltona komandas neticamā izglābtšanās dzimtenē gan netika atbilstoši novērtēta, jo Eiropā bija sācies Pirmais pasaules karš.

1921. gadā Šekltons atkal devās ekspedīcijā uz Antarktīdu ar kuģi "Quest", taču, ekspedīcijai vēl neuzsākot darbu, tās vadītājs 47 gadu vecumā negaidīti nomira ar sirdslēkmi un tika apbedīts Dienviddžordžijā.