Ceļotāja stāsts: Vienatnē ar mašīnu izbraukāt Eiropu - «Kāpēc nē?»

Rūdolfs Treijs; Madara Bērziņa/Artis Spertāls | 2018.08.22

Pašas pirmās dienas nebraucu viens - man pievienojās divi brazīļi, ko pazīstu no futbola. Viņiem, vīzu dēļ, ir nepieciešams ik pēc noteikta laika izbraukt no Eiropas Savienības, tāpēc viņi gribēja paciemoties Baltkrievijā - Minskā. Tāpēc līdz pat Minskai viņi brauca kopā ar mani. Mans ceļojuma galamērķis bija Balkāni, tāpēc savu ceļojumu sākām, braucot cauri Lietuvai. Īstenībā Lietuva mani ļoti patīkami pārsteidza, tur bija baigi labi, jo man par Lietuvu bija izveidojies uzskats, ka mēs esam viņiem priekšā. Nu, protams, igauņi ir priekšā mums, bet nu, mēs esam vismaz pa vidu... Taču pēc šī brauciena es sapratu, ka mums sacensība ar leišiem uz kādu laiku ir beigusies... Visa rūpniecība, attīstība, ceļi, infrastruktūra, viss ir citā līmenī...

Raksts turpinās pēc reklāmas

Karogu brauciens | Tukumā

Visi auto entuziasti, pasākumu apmeklētāji un aktīvās atpūtas cienītāji, sarosāmies! Tiekamies Tukumā 12.maijā plkst 12:00 Pauzera pļavā!

Tukuma TIC

Pēc Lietuvas braucām iekšā Baltkrievijā. Uz robežas ir divas līnijas, viena ir krievu un baltkrievu numuriem, kuri brauc vienkārši cauri, un otra visiem pārējiem. Mēs, protams, braucām otrajā un nostāvējām tur kādas 5 stundas... Neviens neko neteica, visi vienkārši stāvēja un gaidīja rindā. Pēc tam aizpildījām imigrācijas lapiņas, kuras, protams, bija krievu valodā. Man to izdarīt palīdzēja viens lietuvietis, kurš braukājot uz Baltkrieviju regulāri. Es runāju krieviski, taču tur bija ļoti detalizēti jautājumi un arī atbildēm jābūt ļoti detalizētām. Kad mūsu mašīnu beidzot pārbaudīja robežsargi, darbinieki bija nelaipni, nebija nedz “sveiki”, nedz "labdien", uzreiz “bagāžnieku vaļā”. Nu, riktīgi dusmīgi, it kā tu brauktu viņu valsti aplaupīt, kaut vai kokus izcirst, un aizvest visu uz Latviju atpakaļ... Pārbaudīja mašīnu (kurai obligāti jābūt apdrošinātai, lai iebrauktu Baltkrievijā), it kā viss kārtībā. Taču kad pārbaudīja pases, man viss bija kārtībā jo man bija vīza tepat no Baltkrievijas vēstniecības. Brazīliešiem nevajag vīzu, lai iebrauktu Baltkrievijā, bet uz robežas to viņiem prasīja, un tad sākās sarunas...

Pa ceļam.

Rinda stāv aiz mums, un vienā brīdī bija tā, ka robežsargi man saka: “Tu izdomā, vai nu tu brauc viens tālāk un viņi iet ar kājām atpakaļ līdz Lietuvai, vai nu ņem viņus un visi brauciet atpakaļ”. Nezināju, ko darīt, teicu brazīliešiem, ka nebraukšu atpakaļ, sak., piedodiet, veči, man jābrauc tālāk. Viņi jau arī saprata, teica, ka kaut kā tiks atpakaļ, bet pēc kādas minūtes robežsargi apžēlojās un palaida arī viņus. “Šoreiz palaidīsim”, gandrīz vai. Tad mēs ātri kāpām mašīnā, braucām tālāk, kamēr robežsargi nepārdomā. Baltkrievijā ceļi bija labākie no visiem, kur esmu bijis! Un tieši galvenais ceļš, kas ved uz Minsku – perfekts! Visur zaļš, meži, skaisti.

Un, kas man galvenokārt paliks atmiņā - mēs braucam un priekšā tāda kā balta oāze. Minska, protams! Un tā kā mēs braucām tuvāk, sapratām, ka tās ir bloku mājas. Visa pilsēta tikai bloku mājās, tā kā aizbraucot uz Purvciemu vai Pļavniekiem, bet daudz daudz lielāka. Tur nekā cita nav, ne vecpilsēta, nekā! Jūnija sākumā tūristu nebija praktiski nemaz. Vietējie iedzīvotāji bija draudzīgi, jebkurš, kurš ir savādāks, ir interesants visiem, līdz ar to man pat uz ielas nāca klāt bildēties. Taču viss tur ir Padomju Savienības stilā, nekas nav mainījies. Minskā pavadīju, laikam, vienu nakti vai divas. Vairāk arī nevarēju, jo man bija tranzītvīza uz 3 dienām - bija jātiek cauri visai valstij! Bet ar to vienu - divām naktīm man pilnībā pietika, bija sajūta, ka varētu kaut ko nobildēt, bet nav īsti, ko bildēt. Tāpēc man ir bilde tikai no viesnīcas un bilde no atrakciju parka... Man ir draugi, kuri ir teikuši, ka Minskā ir super, bet viņi pa viesnīcām un restorāniem dzīvojās, tad varbūt tas ir savādāk. Bija forši, bet otrreiz es tur nez vai brauktu. No Minskas braucu visai Baltkrievijai cauri uz Kijevu. Gribēju tur tik līdz piektdienai, tieši uz ballīti, tā sacīt, tāpēc nācās braukt 12 stundas no vietas. Pa dienu viss bija kārtībā, bet naktī iebraucot Kijevā – tas bija trakākais sastrēgums, ko biju redzējis. Viss tumšs, nakts, uz milzīgā ceļa ir kādas sešas joslas, ceļš slikts, un, protams, man nav internets, lai saprastu kur jābrauc! Tajās valstīs, man liekas, megabaits maksāja kā 10 vai 12 eiro, tāpēc es iekšā neslēdzu! Kad bija pieeja internetam, ielādēju maršrutu, viņš saglabājas un tad brauc - un ceri, ka brauc pareizi!

Minskā.

Biju nenormāli noguris, vēl ne tajā joslā iebraucu, kas pagarināja ceļu par kādiem 30 kilometriem, bija ļoti tālu jābrauc atpakaļ, lai apgrieztos. Tā es naktī noblandījos ar mašīnu pa Kijevu. Milzīga pilsēta, daudz tilti, pārbrauktuves. Acis krita ciet, bet kaut kādā mistiskā veidā nonācu līdz hostelim, kas atradās pašā centrā. Tā bija vienkārša māja, nebija ne hosteļa zīme, nedz kāda cita pazīšanās zīme. Domāju, ka esmu kaut ko sajaucis un gāju jau atpakaļ uz mašīnu. Bet iegāju e-pastā, kur viņi sūtīja to rezervācijas apstiprinājumu un tur bija aprakstīts, ka tā ir īstā māja, esot jāzvana pie durvīm. Vēlāk sapratu, ka šajā pasaules daļā ir ierasts, teiksim, parastas mājas kaut kādā trešajā stāvā dzīvoklī izbūvēt hosteli un neizlikt nekādu izkārtni. Varbūt tā ir tāda stratēģija, bet varbūt nemaz nevar, varbūt tad vairāk jāmaksā - par to izkārtnes izlikšanu. Līdz ar to, ja brauc uz kādu šādu valsti, tad jābūt gatavam uz to, ka vari pat savu hosteli nepamanīt. Kijevā bija auksts, es izdzēru vienu aliņu un gandrīz jau iemigu, līdz istabā ienāca kāds džeks un jautāja: “Kurš ies uz centru?”.

Tirgus Kijevā.

“Say no more” (red. - "Neko vairāk nesakiet" - angļu val.), protams. Pēc 10 minūtēm jau dodamies uz centru. Centrā bija kaut kādi vietējie “Koijoti” (red. - domāts no filmas "bārs Coyote Ugly", pēc kura principa arī Rīgā izveidots klubs "Coyote Fly", kas pazīstams kā traku ballīšu vieta). Viss kā tajā filmā. Interjers un dejotājas, kas bija ukrainietes. Alus tur bija dārgs - nu tā kā Latvijā, bet priekš turienes tas bija dārgi. Noballējām. Nākamajā dienā izstaigāju Kijevu viens pats, viss super interesanti, Maidans, tirgus, plašums. Protams, arī ar metro izbraucu. Bet tad ieeju tirgū un skatos - baigi smukās aprikozes. Es gribēju pārīti, nevis kādu kilogramu pirkt. Pārdevēja saka, ka būs dārgi. Es domāju, nu cik tur Kijevā var būt dārgi, es jau redzēju, ka viss tur ir ļoti lēts. Bet viņa prasīja četrus ar pus eiro par divām aprikozēm! 4,5 eiro par divām!! Vēlāk runāju ar vienu ukrainieti, kas teica, ka pārdevēji redz ārzemniekus un uzreiz paceļ cenas. Kvalitāte gan augļiem un tādām lietām tur bija laba, viss skaists un sakrauts tādās piramīdiņās. Taču izdzirdot cenu, pat kaulēties vairs negribējās... Vakarā iepazinos ar norvēģiem, kuri aizveda uz bāru, kurā viņi bija bijuši iepriekšējā vakarā. Es sāku ar vīnu, jo bija vēl tā pasmagi no iepriekšējā vakara. Atceros, ka vakara gaitā izdzēru 14 vīna glāzes, kas kopumā izmaksāja 7 eiro! Jā, 7 eiro par 14 vīna glāzēm! Turklāt labā bārā, tādā kā mums "Ezītis" (red. - bārs "Ezītis Miglā"), apmēram. Bārs gan bija kaut kādā pagalma pagrabā, vispār nekādas izkārtnes. Kaut kur internetā klejoja tāds video, ka bārā uzliek cilvēkam ķiveri, bārmenis ar kaut kādu lāpstu vai āmuru iesit pa to galvu un jādzer šots degošs. Atskārtu, ka tas taču ir tas pats bārs, bet neizmēģināju ķiveres šotu.

Maidana laukums Kijevā.

Kopā es Kijevā biju kādas 2 vai 3 dienas. Kijeva bija super, noteikti par Kijevu palikuši labākie iespaidi. Taču Kijeva nav pilsēta, kas jāstaigā ar kājām. Tur ir pārāk plašs viss. Man mašīnā bija arī saliekamais ritenis līdzi, tāpēc es visu ar riteni izbraukāju. Speciāli šim ceļojumam biju nopircis to riteni. Ceļojot ar mašīnu, tas ir labākais pirkums, jo ar kājām visu pilsētu izstaigāt grūti, ātri beigsies tas staigājamais pulveris. Izbraukāju centru un arī pāri upei, kur sākas tāds vienkāršāks rajons. Kijeva ir milzīga, es uz tādām Bolderājām nemaz neaizbraucu, bet redzēju arī kā parastie cilvēki atpūšas, tusē. Par Kijevu man ir vislabākās atmiņas un es noteikti vēlreiz gribētu gan uz Ukrainu, gan uz Kijevu aizbraukt. No Kijevas braucu lejā uz Odesu. Biju lasījis un informāciju atradis, ka tur ir tūristi, pludmales, tā sacīt viss notiek, cilvēki atpūšas, viss skaisti. Un arī tāpēc, ka Latvijā pagājušā vasara bija tāda ne visai, es gribēju atpūsties pie ūdens. Ar norvēģiem, kuriem sapazinos, tikāmies arī Odesā, tajā pašā hostelī, nejauši. Taču Odesā pludmale ļoti slikta, noteikti daudz sliktāka par Latvijas Jūrmalu, nemaz nevar salīdzināt! Ja man būtu jānovērtē, dotu 5 no 10 ballēm. Biju gaidījis daudz vairāk, nekā bija realitātē. Arī pašā pilsētā nebija baigi ko darīt, viņa ir tāda izstiepta, tā kā Jūrmala. Viena daļa bija sakopta, pie piekrastes bija ļoti smuki, bija kafejnīciņas, restorāni, bet paejot aptuveni 15 minūtes tālāk, pilnīga miskaste sākās. Mans personīgais viedoklis – es Odesu neiesaku. Taču šeit tūristu bija vairāk - visi meklēja ūdeņus, pie kuriem atpūsties.

Odesa.

Mani arī pārsteidza, ka visi runā tikai krieviski, lai gan viņiem taču ir ukraiņu oficiālā valoda. To ikdienā uz ielas vispār nedzirdēju. Būtībā Ukrainā man bija 3 galvenie punkti - Kijeva, Odesa un Ļvova, kas skaitās tā ukraiņu viena no ievērojamākajām pilsētām. Bet Ļvova man nesanāca pa ceļam un es gribēju to pludmali, tāpēc braucu uz Odesu, jo tas bija uz dienvidiem, pa ceļam uz manu nākamo galamērķi Moldovu.

Moldovā uzreiz braucu uz Kišiņevu, no kuras arī sagaidīju diezgan daudz. Man likās, ka Moldova ir tāda neskarta valsts, kuru daudzi nemaz neapmeklē. Jā, uz Ukrainu brauc, bet Moldova - tā noteikti nav saraksta top desmitniekā. Kišiņevā biju rezervējis hosteli 3 vai 4 dienām, jo man likās, ka tur būs ļoti interesanti, savadbīgi. Bet es aizbraucu un jau kādās divās pirmajās stundās sapratu, ka tur nebūs ko darīt tās trīs diennaktis. Pa dienu bija kaut kāda kustība, lai arī viss vēl arvien ir Padomju Savienības stilā. Ielas plašas, arhitektūra Padomju stilā, cilvēki arī nedaudz drūmām sejām. Bet nu ne tā, ka būtu bailīgi - es nedroši nejutos nevienu brīdi! Taču, piemēram, pēc pulksten 17:00, uz ielām ir teju pilnīgs tukšums. Tad es vienkārši hostelī dzēru vīnu. Turpat hostelī arī prasīju - ja te, Kišiņevā, nav ko darīt, ko var darīt Moldovā? Jo Moldova ir maza un man ir mašīna, es varu aizbraukt jebkur. Man pateica, ka Moldovā ir viena vai divas vīna darītavas un kaut kāds kalns ar baznīcu (red. - domāts "Orheiul Vechi"). Tad es braucu uz to kalnu. Iepriekš es sapazinos ar vienu amerikāņu meiteni un mēs tā kā sarunājām, ka brauksim kopā. Tā bija arī pirmā un vienīgā reize, kad es kādu ņēmu līdzi mašīnā. Izstaigājām to kalnu, atnācām atpakaļ un skatāmies – peļķe ar benzīnu no mašīnas iztecējusi. Bet kaut kā tikām atpakaļ līdz tai Kišiņevai. Parādīju mašīnu servisā, viņi teica, ka neko nevar darīt, bet nu kaut ko sataisīja un teica, ka būs ok. Vienīgi stulba sajūta, ka tu uzaicini braukt kopā un tā sanāk...

Tālāk es braucu uz Rumāniju...

Taču par Rūdolfa ceļojuma otru pusi lasi rītdien, stāsta otrajā daļā ŠEIT!

Drīzumā publicēsim arī CEĻOTĀJA INTERVIJU ar Rūdolfu!

P.S. Pavisam drīz Rūdolfs uzsāks jaunu ceļojumu - šoreiz pa Centrālameriku. Viņa gaitām vari sekot līdzi arī Instagram vidē, šeit: https://www.instagram.com/rudolfs.t/