Ceļotāja stāsts: Gribēt, bet neiemīlēt Barselonu

Dita Miķelsone | 2018.04.10

Pirmo reizi lidojot vienai, lietas, par kurām satraukties, nav maz. Drošības labad, lidostā ierados ļoti laicīgi. Pārbaudes tika izietas veiksmīgi, izlidošanas vārti atrasti. Sākās gaidīšanas uztraukums...

Ik pa mirklim ievēroju, ka tuvumā nav neviena cilvēka, bet diez vai mani sagaida privāts lidojums uz Barselonu, tāpēc turpinu vien lasīt un gaidīt izlidošanu. Kad līdz izlidošanai palikušas vien 10 minūtes un apkārt nav ne vienas dzīvas dvēseles, sapratu, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Nedaudz stresā pārbaudot izlidošanas vārtus, secināju, ka vairāk kā stundu lidojumu esmu gaidījusi pie nepareizajiem vārtiem. Stresā sirds sāk sisties straujāk, pie sevis smejos, ka, lai arī cik laicīgi es ierastos, kaut kas noies greizi… Ķēru koferi un skrēju uz īstajiem vārtiem lidostas viņā galā. Divas minūtes līdz izlidošanai, cilvēku pūlis un tomēr esmu paspējusi! Bet, kā izrādās, mana negantā skriešana un stress bijusi velti, jo lidmašīnas izlidošana kavēsies četras stundas...

Raksts turpinās pēc reklāmas

Iepazīsti Bausku no skatu torņu augstumiem

Tūrisma Informācijas Centrs ir apkopojis apmeklētājiem pieejamos skatu torņus Bauskas novadā!

Bauskas TIC

Pēc iekāpšanas lidmašīnā, aizvēru acis un pamodos tikai mirklī, kad lidmašīna sasveras, gatavojoties nolaisties. Atverot acis, aiz loga paveras pilsēta, kas pielieta naksnīgām gaismiņām. Esmu klāt – Barselona!

Par Barselonu biju sapņojusi jau sen. Slavenais Gaudi parks, Pikaso muzejs, La Sagrada Familia katedrāle, gotiskais rajons un gardie ēdieni. Ekspektācijas bija patiesi augstas, bet ieelpojot Barselonu, klejojot pa tās gotiskā kvartāla šaurajām un gadsimtiem vecajām ieliņām, šķita, ka esmu kopā ar senu draugu, ar kuru vairs nav nekā kopīga. Dienas ritēja, bet Barselonu nespēju iemīlēt.

Es nemīlēju Barselonu, un tā nemīlēja mani. Lielākā daļa dienas, kuras pavadījām Barselonā, bija tieši tādas, kas lika mums aizbēgt no Latvijas – lietus, krusa, aukstums. Gotisko kvartālu devāmies izpētīt dienā, kas mūs aplaimoja ar visspēcīgāko lietusgāzi. Paslēpāmies kādas ēkas durvju ailē, kurā vadījām aptuveni stundu. Lietus nerimās, apkārt nevienas dzīvas dvēseles, pa šauro ieliņu jau plūda lietusūdeņu izveidota upe. Pēc mirkļa izdzirdējām balsis, kas tuvojās. Neliela tūristu grupa ar gidu, kas gari un plaši stāstīja par māju, kurā mēs bijām atradušas savu glābiņu no lietus. Lai gan stāstīto nesapratām, stāsts un daudzās tūristu uzņemtās fotogrāfijas mūs ieintriģēja. Mēs vēlējāmies uzzināt, kas ir šī senā, necilā ēka gotiskā kvartāla novārtā pamestajā stūrī. Nākamajā dienā mēs pieteicāmies tūrei pa gotisko kvartālu un uzzinājām, ka ēka, kas glābusi mūs no pilnīgas izmirkšanas, bijusi mazākā sinagoga Barselonā un viena no vecākajām visā Eiropā.

Pēdējā vakarā, kad šķita, ka ceļojums noslēgsies uz skumjas nots, jo kopīgu valodu ar Barselonu nebiju atradusi, uzkāpu Karmela bunkurā (Bunker del Carmel), no kura paveras panorāmas skats uz visu pilsētu. Sākām kāpt pievakarē, kad saule vēl sildīja un karstums nedaudz apgrūtināja stāvo kāpšanu 262m augstajā kalnā. Kad biju apbrīnojusi pa ceļam redzētos lielos, nokaltušos kaktusus un daudzās nezināmās izcelsmes drupas, saule jau sāka rietēt kalna galotnēs, un arī mēs bijām sasniegušas savu mērķi. Man pie kājām bija visa Barselona!

Kad pa tumsu un ar telefoniem, kas ir izlādējušies, centāmies atrast pareizo ceļu uz mūsu Barselonas mājām, skumji secinājām, ka Karmela bunkurā vajadzēja kāpt jau pirmajā vakarā, jo tieši šis skats lika iemīlēties un vēlēties atgriezties. Skats ir tik elpu aizraujošs, ka vēlētos pavadīt septiņas dienas veroties un mīlot Barselonu no augšas, ne klīstot pa tās skaistajām, bet ne man domātajām ielām.