«800 km atpakaļ pie sevis» - 23. diena: Dina sastop Dīnu un mistiskais nelabums - Ceļotāja stāsts

Dina Preisa | 2017.11.15

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pavasara stādu tirgus Šlokenbekas muižā

4. maijā plkst. 10.00–15.00 Šlokenbekas muižā Stādu, amatnieku un mājražotāju gadatirgus.

Tukuma TIC

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

23. diena: Dina sastop Dīnu un mistiskais nelabums (Astorga-Rabanal del Camino, 20 km)

9. jūnijs

6:30 jau esmu pie Hilkes alberģes. Brienam ārā no pilsētas Bendžamina modrā uzraudzībā. Cītīgi klabinu savu jauno koka nūju, kas iegādāta par 4,90 eiro. Pielāgojos Hilkes nesteidzīgajam tempam, jo šodien viņai dzimšanas diena – nepametīšu taču vienu. Slepeni apsveicu “māsu” jubilejā (viņa negrib, lai šis fakts taptu izbazūnēts) un solu viņai uzsaukt brokastis pa ceļam.

Mūs panāk kanādietis Dīns no Montreālas. Vakar viņi ar Hilki esot iepazinušies alberģē. Dīns daudz stāstījis par meditāciju, ieteicis pat aplikāciju, kas māca pareizi elpot, nomierināties, apcerēt utt. – pa 10 min dienā. Kanādietis ir priecīgs, uzzinot, ka mani sauc Dina – būšot viegli atcerēties tik skaistu vārdu. Dīns ir režisors teātrī. Viņš nekad nav bijis Eiropā. Kad pats būs veicis Santjago ceļu, kanādietis noteikti atvedīšot šurp arī sievu un bērnus. Čalodami piesēžam kafejnīcā, kur Hilke tiek pie dzimšanas dienas brokastīm – kafijas ar pienu un milzu sendviča ar vītināto šķiņķi. Saku, lai paņem arī kādu kūku vai saldējumu, bet Hilke kautrējas.

Garām mūsu āra galdiņam iet Aņa. Saka – tieši esot cerējusi mūs te satikt. Izdzēris kafiju, Dīns atvadās – viņam ir staigājamais garastāvoklis. Turpinām ceļu meiteņu kompānijā. Aņas plānā šodien vismaz 27 km (visi – pret kalnu), bet mēs ar Hilki gribam pataupīt kājas rītdienas kāpelēšanai pa augstkalni, tāpēc “metam pa nažiem” alberģē precīzi pie 20. kilometra.

Pēc dušas, veļas mazgāšanas un snaudas pa ilgiem laikiem beidzot izveicam staipīšanos zālītē. Stundu atpūtai ir atliku likām, jo ieradāmies te neilgi pēc pusdienlaika. Nolemjam, ka vakariņas beidzot varētu pagatavot saviem spēkiem. Alberģes virtuvē atrodam rīsus, veikalā piepērkam klāt burkānu, sīpolu, zemesriekstus, tunci un tomātu pastu.

Maltīte sanāk gardumgardā, tikai ar apetīti man švaki. Kaut kāds dīvains nelabums un vājums. Varbūt no karstuma (otro dienu termometrs rāda ap trīsdesmit), varbūt dzeru par maz ūdens, varbūt ķermenis protestē, ka neņemu brīvdienu no staigāšanas. Guļu, palasu grāmatu, ceru, ka rīt būs labāk un varēšu kustēt uz priekšu.

Pēcpusdienā alberģē piereģistrējas arī amerikānis Kevins (no Noela kompānijas). Parasti viņš ir ātrs, taču šodien nejūtas labi. Esot gribējis iet tālāk kalnos, bet ārā, pie bāra sēdošie, teikuši, ka viņš ir neģīmī – mudinājuši senioru palikt šeit un kārtīgi izgulēties. Vēlāk vakarā Kevins dodas uz aptieku pēc zālēm.

Pa starpai gulēšanas pauzēm domāju par izmaiņām sevī. Jūtu, ka pa šīm 3 nedēļām esmu kļuvusi balansēta, sazemēta, pieņemoša, mierīga. Ja kaut kas nav pa prātam, par katru cenu vairs necīnos pretī, bet ļauju būt un notikt – jebkam. Njā, laikam tomēr ceļš kaut ko iemāca. Ceļa neizbēgamība un šķietamā bezgalība iemāca! Es varu čīkstēt, dusmoties, raudāt, bet ceļam taču vienalga, kilometru stabiņiem nosļauties par manām problēmām un kaprīzēm. Tāpēc vienīgā izeja grūtos brīžos ir sevi savaldīt, neļaut prātam ārdīties un rimti turpināt ejamo.

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/