Redakcijas sadaļu atbalsta

«800 km atpakaļ pie sevis» - 19. diena: pilgrima FAQ un liekās mantas manā mugursomā - Ceļotāja stāsts

Ceļotāju stāsti

Dina Preisa | 2017.11.09

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pilnvērtīgs laiks sev!

Via Vitalité ir četru zvaigžņu svara korekcijas un labsajūtas centrs Aizputē. Piedāvājam programmas "Pamata","Exstra","Relax". Zvaniet +371 20 605 553

EUR 145 | Via Vitalité

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

19. diena: pilgrima FAQ un liekās mantas manā mugursomā (Bercianos del Camino-Mansilla de las Mulas, 26 km)

5. jūnijs

Pats garlaicīgākais gājiens gar šoseju visas dienas garumā! Nulle piedzīvojumu. Daudz skumju un pārdomu. Krīzīte turpinās, mums abām ar Hilki. Katru dienu pieveikt vairāk nekā pusmaratonu ar +10 kg uz muguras, turklāt divdesmit dienas pēc kārtas… Ķermenis, loģiski, pārgurst. Nav nekāds brīnums, ka jūtos iztukšota. Naktīs guļu apmēram 6 h, jo nespēju aizmigt savā produktīvākajā laikā. No rītiem dodos ceļā pusaizmigusi. Bet mājās nebraukšu – turēšos līdz pēdējam. Lielums jau ir pieveikts, atlikušais mazums motivē nepadoties.

Izmantošu izdevību padalīties ar jautājumiem, kas ikvienam pilgrimam ir uz mēles, satiekot citu svētceļnieku:

No kurienes tu esi?

Vai iesi līdz Santjago?

Vai plāno pēc tam doties arī uz Finisteri? Ar kājām vai autobusu?

Vai gājienu sāki Senžānā? Kad?

Vai tev jau ir nopirkta biļete atpakaļ?

Līdz kurienei šodien iesi?

Kurā alberģē paliksi pa nakti?

Vai ar kājām viss kārtībā? Vai tev ir tulznas?

Vai esi domājis par apavu maiņu?

Cik smaga ir tava mugursoma?

Vai esi jau ko nosūtījis uz mājām?

Kāpēc tu ej Santjago ceļu? Kāpēc tieši tagad?

Cik kilometrus dienā tu parasti noej?

Ej viens vai kopā ar kādu?

Iznāk vismaz pusstunda pļāpāšanas, ja tā nopietni iet cauri visiem jautājumiem pēc kārtas.

Esmu apkopojusi arī savu lieko mantu sarakstu:

Nr. 1 – rezerves akumulators elektronikai. Biju domājusi, ka tas noderēs telefona vai aipada lādēšanai pa ceļam, tomēr 3 nedēļu laikā esmu to lietojusi tieši 1 reizi. Ciemati pa ceļam ir samērā bieži – dzerot tēju bārā, vienmēr pie reizes iespējams uzlādēt arī elektroniku. Telefona baterija “sēžas”, jo lietoju aplikāciju “Endomondo” un fotografēju. Aipadu ejot izmantoju mūzikas baudīšanai, jo tas ir ietilpīgāks, bet lādēt to ceļā pagaidām nav bijis vajadzības.

Nr. 2 – bafs, ko biju plānojusi lietot kā šalli vai cepuri aukstās dienās. Lietainā laikā vai ļoti agros rītos velku kapuci, bet pēc bafa neprasās, ir pārāk silti. Tā arī neesmu ne reizes uzvilkusi.

Nr. 3 – mini iPad. Ņēmu līdzi bloga rakstīšanai, mūzikas kolekcijai un e-grāmatas lasīšanai. Parocīgāk tomēr izrādījās rakstīt telefonā, jo no tā uzreiz var ielādēt arī pa dienu uzņemtās bildes. Telefons vieglāk uztver švako Wi-Fi signālu, kas te ir bieža parādība; planšete bieži vien to neatrod. Mūziku būtu varējusi ņemt līdzi mazāk, tad tā “salīstu” aifona mazajā atmiņā. E-grāmatas lasīšanai gan iPad ir ideāls! Bet svara dēļ otrreiz planšeti līdzi neņemtu.

Nr. 4 – nagu standziņas. Pilnīgi pietiek ar manikīra šķērītēm un nagu vīli.

Nr. 5 – divas 1 litra pudeles. Izmetu jau otrajā dienā. Man ir gana ar ceļā atrasto 750 ml “Tupperware” eko pudeli.

Pazudušās mantas:

Laškrāsas apenītes. Viendien izkarināju tās uz veļas auklas pie alberģes, vakarā gāju pakaļ – biksīšu vairs nav. Kāds piesavinājies. Hm, sajaukt un noturēt par savām būtu grūti – oriģinālās krāsas dēļ.

Šampūns-kondicionieris. Pēcpusdienā aizmirsu dušā, no rīta atcerējos un gāju pakaļ. Tas (kopā ar skuvekli un zobbirsti) joprojām stāvēja, kur atstāts, taču – nu jau gandrīz tukšs. Ceru, ka abus pārējos priekšmetus pilgrimi nebija aizņēmušies palietošanai…

No jauna iegādājos vieglus zemos pārgājienu apavus (smagie zābaki Latviju ar pasta starpniecību sasniedza nepilnas nedēļas laikā), auduma maciņu lietu kārtībai somā, mitrinošu alvejas krēmu (ar sauļošanās krēmu vien ir par maz, jo tas atstāj ādu sausu). Domāju par smuka topiņa vai vieglas kleitiņas iegādi brīvajam laikam pēcpusdienās. Apriebušās tās sporta drēbes, gribu izskatīties sievišķīgāk! Šī paša iemesla dēļ pirkšu arī jaunus auskarus. Ā, mans RĪGA t-krekls baigi ātri izdila padusēs (sāka rasties daudz mazu caurumu), laikam no mugursomas lencēm. Tā audums ir ļoti plāns. Izlīdzējos ar piedurkņu nogriešanu – krekls pārtapa topā. Tādu dārgumu ārā nemetīšu ne sitama!