Redakcijas sadaļu atbalsta

«800 km atpakaļ pie sevis» - 15. diena: vecais kārumnieks, smukie dibeni un ģitārkoncerts un 16. diena: kaut kur starp vistām, ceļa stabiņiem un normālumu - Ceļotāja stāsts

Ceļotāju stāsti

Dina Preisa | 2017.11.03

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Raksts turpinās pēc reklāmas

𝐌𝐞𝐥𝐧𝐤𝐚𝐥𝐧𝐞 būs lieliska izvēle!

Ceļojums piemērots visiem, kurus valdzina krāšņa, masu tūrisma neizpostīta daba un jūtams vietējās kultūras piesitiens.

EUR 369 | Latvia Tours

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

15. diena: vecais kārumnieks, smukie dibeni un ģitārkoncerts (Castrojeriz-Fromista, 25 km)

1. jūnijs

Diena aizsākas visai neparasti – jau naktī. Ap četriem vēl pa tumsiņu kāpju lejā no gultas otrā stāva, lai dotos uz labierīcībām, un jūtu, ka portugāļu onkulis, kurš guļ pirmajā, satver manu kāju. Ciešais tvēriens atlaižas, un tad viņa rokas pārvietojas uz mana dupša. Tas nav sapnis! Būtu jauns un smuks, es nesūdzētos, bet šis eksemplārs – nu baigais nekauņa! Pa kluso grābstīties gar svešu jaunkundžu apaļumiem, kamēr paša sieva krākuļo turpat blakus…

Mācoties no vakardienas pieredzes, ar Hilki izdomājam, ka šodien pirmo reizi rezervēsim vietu alberģē, līdz kurai jānokļūst. Bažu iemesls ir pavisam prasts – kad 6:15 pamostamies, pārējās gultas ir tukšas. Visi jau gabalā! Mums nepatīk šitādas sacensības, taču palikt uz ielas arī nevēlamies, tāpēc sazvanām alberģi un piesakāmies uz divām gultām. Labi, ka Hilke prot spāņu valodu, jo balss klausules otrā galā angliski ņibumbum.

Ar sieramaizi un banānu bākā solis abām brašs. Acu priekšā iznirst baisi milzīgs kalns ar ilgu 12% kāpumu un pēkšņu 18% kritumu. Labi, ka distances sākumā, kamēr vēl spēki svaigi, nevis dienas beigās. Kāpiens atmaksājas – skats no galotnes uz jebkuru debespusi ir elpu aizraujošs. Saule vēl zemu, bezgalīgos pakājes līdzenumus klāj migla. Spānijas dāvana man dzimšanas dienā! Šajā brīdī skaidri sajūtu, ka Santjago ceļa fiziskais posms beidzot ir aiz muguras, un es tiešām sāku baudīt iešanu. Tā ir tik dabiska un pacilājoša. Arī sāpes vairs nemoka. Tās nav pazudušas, tomēr ir krietni vieglāk panesamas un “izslēdzamas”.

Pēc 12 noietiem kilometriem piezemējam pēcpuses pirmajā bārā, kas pa ceļam. Starp citu, nieka divās nedēļās tās ir ieguvušas neticami sportiskus apveidus. Nespējam vien beigt apbrīnot spogulī! Uzēdam pa tortiļas šķēlei (vismaz kādas olbaltumvielas). Garām paiet Seihans, dikti iegrimis sevī – austiņās mūzika, uz acīm saulenes, apkārt neskatās, tik duj uz priekšu. Liekam viņu mierā, lai jau izbauda vienatni.

Mūs pamana Bendžamins. Pirms pāris dienām viņš mani apstādināja alberģes gaitenī, smaidīdams sniedzot roku un vaicājot, vai es runāju angliski. Bedžamins ir no Vācijas un mācās par policistu. Mmm, man nav absolūti nekādu iebildumu pret spēcīgiem vīriešiem uniformās… Ceļu turpinām trijatā. Ķircinām jauniepazīto biedru ar pārāk nopietniem, pat eksistenciāliem jautājumiem – lai jau čalītis drusku padomā. Trīs stundu laikā nekādi nespējam viņu aizbiedēt – acīmredzot jūtas labi mūsu dīvainajā sabiedrībā. Pat taujā, cikos rīt plānojam iziet no alberģes (pats ir rezervējis vietu citā).

Savā alberģē jau trešo reizi pēdējo dienu laikā uzskrienam virsū kaitinošajai itāļu-vācu ģimenei, kuri ceļas 4:30, uzvedas tā, it kā mēs būtu nejauši ieklīdušas viņu personīgajā guļamistabā, smird pēc alkohola, turklāt ģimenes galva vienmēr blenž, kad pārģērbjamies. Iegadījies, ka viņi atkal guļ mums blakus! Laikam jau tā ir jāpieņem kā mācība – tieši šodien ar Hilki secinājām, ka neesam gana iecietīgas pret cilvēkiem, kuri mums kādu iemeslu dēļ nepatīk. Es patiešām nespēju notēlot simpātijas – tolerance man vienmēr bijusi vājā vieta.

Pēc kārtīgas pēcpusdienas snaudas ejam uz lielveikalu pēc arbūza – neko citu karstumā īsti nekārojas. Skvēriņā satiekam Aņu, kura padzirdējusi, ka vienā no trim baznīcām septiņos būs ģitārkoncerts, turklāt par brīvu. Kāda runa – mums tur ir jābūt!

Stiīgu virtuozs ar apbrīnojamu vieglumu pirkstu galos spēlē gan spāņu, gan amerikāņu melodijas. Baznīcas akustika un Santjago ceļa konteksts koncertu padara neaizmirstamu. Sajūsminātā publika ceļas kājās un sirsnīgi plaudē.

Sēžu, klausos vijīgajās notīs un domāju – eu, bet Camino taču man ir iemācījis vienkāršību! Novērtēt jumtu virs galvas, mīkstu matraci, ūdens malku pēc kāpiena kalnā, maizes šķēli pēc padsmit kilometriem tukšā dūšā, ceļu bez akmeņiem, karstu dušu, kas veldzē nogurušo ķermeni, labu grāmatu vakarā pirms miega, sausas zeķes no rīta un ceļabiedru, kurš uzticīgi čāpo līdzās jau piecpadsmito dienu.

16. diena: kaut kur starp vistām, ceļa stabiņiem un normālumu (Fromista-Carrion de los Condes, 21 km)

2. jūnijs

Nespēju noticēt, ka čāpoju jau pusmēnesi! Šķiet, grūto Pireneju posmu pieveicu tikai vakar. Kad skatos kartē, izrādās, esmu tieši pa vidu Ziemeļspānijai. Mazs punktiņš starp Burgos un Leon, kas lēnām, bet apņēmīgi kārpās Santjago virzienā – soli pa solim, dienu no dienas.

Šodienas vienīgais uzdevums ir iet gar šoseju un nonākt galamērķī, kamēr saule vēl nav ieslēgusi grillēšanas režīmu. Līdz deviņiem eju ar plānajiem cimdiem rokās. Tā kā esmu zvērināta pūce, Camino man savs režīms jāpārregulē. Nākas pielāgoties cīruļiem. Tieši tāpēc no rītiem pirmais desmitnieciņš man paiet tādā kā nemaņā, autopilotā. Kājas zina, kas tām darāms, un kā labi ieeļots mehānisms nes snaudošo ķermeni uz priekšu – līdz ciemam, kurā var dabūt karstu melno tēju vai kolu (kafiju nedzeru).

Arī šorīt ar Hilki miega dēļ grīļodamās lumpačojam pretī apsolītajai zemei. Iegadās tā, ka ilgi gaidītais bārs ir iekārtots savdabīgā alberģē. Vigvams, galda teniss, vistas, šūpuļtīkli, klavieres, ģitāras, alternatīvā mūzika – īsts paradīzes nostūris! Vienīgi “vaifaja” nav – plakāts vēsta, ka šeit esot jārunā citam ar citu. Pačillojam šūpuļtīklos, prom iet negribas nemaz… No tām, kas trāpījušās manā ceļā, šī ir pelnījusi oriģinālākās alberģes titulu.

Nez no kurienes atkal iznirst Aņa. Esam jau pieradušas neko nesarunāt, jo zinām – kādā brīdī viņa noteikti uzradīsies pati. Trijatā, klausīdamies mūziku no mana aipada, skaitām kilometru stabiņus gar šoseju un strauji tuvojamies galamērķim. Gan Hilke, gan Aņa ir pieteikušās apciemot mani Rīgā. Nevaru vien sagaidīt! Starp citu, Aņa ir no Kazaņas, Krievijā, – patlaban strādā par mikrobioloģi Tokijā, Japānā. Viņai ir 33 gadi, gluži kā man. Divu nedēļu laikā viņa šeit ir nokritusies svarā par diviem apģērba izmēriem.

Pusvienos jau klaudzinām pie 90-vietīgas alberģes durvīm. Tā ierīkota klostera skolā. Visas gultas ir vienstāvīgas (juhū!) – tāds skats vēl nav redzēts. Istabas nosauktas kontinentu vārdos. Pusdienlaika snauda, paelja ar dārzeņiem krodziņā, lielveikala apmeklējums un vakara pasēdēšana pagalmā pie vīna glāzes un zemenēm ar meiteni no Birmingemas Anglijā un meiteni no Montreālas Kanādā. Mūsu pļāpāšanu iztraucē spāņu skolēnu grupiņa, kuriem angļu valodas stundā uzdots nointervēt īstu pilgrimu. Jautājumu krustugunīs iesūtām drosmīgo anglieti; Hilke tiek norīkota pie filmēšanas.

Gandrīz visi, ar kuriem runāts, ir pametuši darbus, lai noietu Camino, jo reti kurš spēj dabūt vismaz četras nedēļas garu atvaļinājumu minētā sapņa piepildīšanai. Liela daļa grasās mainīt dzīvi par 360 grādiem, kad atgriezīsies mājās. Arī manā prātā ir radušies domu aizmetņi par to, ka vairs negribu būt lietu vergs. Priekš kam man pilns dzīvoklis ar mantām, ja reāli pietiek ar to, kas salien 40 litru mugursomā? Skaidrs, ka komfortam, ārišķībām un “ja nu”…

Runājot par šāda indivīda ietilpšanu sabiedrības “normāluma” izpratnes rāmjos, interesanta šķiet Hilkes aprakstītā tuvinieku reakcija, kad viņa paziņojusi par ieceri noiet Santjago ceļu. Radi un draugi līdz galam nav sapratuši, kāpēc kādam būtu jātriecas ellē ratā uz Spāniju ar kājām nostaigāt 800 km. Acīs visi teikuši: “Kāpēc ne, brauc un dari to, kas tev patīk!”, tomēr bijis skaidri jūtams, ka noklusējuši teikuma otro daļu: “Tikai, lūdzu, salabo sevi un kad atgriezīsies mājās, esi atkal normāla!”