17. augusts vēsturē: Koreja tiek sadalīta divās valstīs

Koreja ir pussala jeb ģeogrāfisks apgabals Austrumāzijā. Šajā apgabalā ietilpst arī blakus esošās salas. Koreja robežojas tikai ar divām valstīm Ķīnu, kas aizņem aptuveni 99,9% no robežas – kā arī Krieviju nelielā apgabalā. Agrāk tā bija vienota valsts, bet 1945. gadā, Japānai ciešot sakāvi Otrajā pasaules karā, Korejas pussalu vienlaicīgi okupēja Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās pa 38. paralēli abas lielvalstis uztvēra kā pagaidu pasākumu...

Tomēr 1948. gada maijā, dienvidos no 38. paralēles, ASV okupācijas zonā, notika vēlēšanas un proklamēta Korejas Republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs I Sinmans. Tika postulēts, ka izveidotā valdība ir visas Korejas valdība, ar ko nevarēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja PSRS okupācijas zonu, vēlēšanās nepiedalījās) un PSRS. Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo, 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī proklamēja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR) ar Kima Irsena vadībā.

Līdz ar to Korejas pussala "de facto" tika sadalīta divās valstīs, pie tam katra no tām savā konstitūcijā postulēja, ka ir vienīgā leģitīmā Korejas valdība. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neslēpa, ka labprāt apvienotu pussalu ar spēku, militāri apspiežot otras puses "separātismu".

Tūlīt pēc KTDR proklamēšanas tika izvests PSRS karaspēks. Pēc pusgada, 1949. gada vasarā no Korejas pussalas tika izvests arī ASV karaspēks. 1949. gada beigās attiecības starp abām Korejas pussalas valstīm saasinājās vēl vairāk — abas puses neslēpa, ka uzskata sevi par vienīgo legālo Korejas valdību, un pussala jāapvieno ar spēku, jo sarunas nav perspektīvas. Abas puses koncentrēja savus bruņotos spēkus pie demarkācijas līnijas, kļuva biežāki robežincidenti.

1950. gada 25. jūnija rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Abu korejiešu valstu konfliktā iesaistījās ASV flote un arī citu valstu karaspēki un karadarbība pussalā noritēja vēl trīs gadus, visām iesaistītajām pusēm ciešot zaudējumus. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles un sākās 2 gadus ilgs pozīciju karš, kuru pārtrauca 1953. gada jūlijā, kad tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien). Tomēr karš bija izvērties par starptautisku konfliktu, kurā bruņotā konfliktā sadūrās ANO deleģēto valstu koalīcija (ar ASV vadībā) un tā saukto komunistu bloka Āzijas valstis (Ziemeļkoreja, Ķīna un PSRS). Šis karš bija lielākais starptautiskais konflikts pēc 2. Pasaules kara, un tas ievadīja "auksto karu".

Korejas kara rezultātā tika atjaunots status quo, kāds tas bija 1950. gadā. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neko nebija ieguvušas. Korejas pussala bija izpostīta, 200 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes.

PSRS nonāca zināmā starptautiskā izolācijā, no kuras tā bija izkļuvusi pēc uzvaras pār Vāciju. Savukārt PSRS atteikšanās tieši piedalīties konfliktā, atstājot reālo karadarbību Ķīnas un Ziemeļkorejas ziņā (un pieprasot naudu par stratēģisko materiālu piegādi), krietni atvēsināja tās attiecības ar Ķīnu - Pekina saprata, ka nevar paļauties uz savu ziemeļu kaimiņu, un pārorientējās uz neatkarīgu politiku. Arī Ķīna cieta zaudējumus -  tā zaudēja savu gadsimtiem ilgo ietekmi Korejas pussalā un iespēju atgūt savu provinci – Taivānu.

Savukārt ASV nostiprinājās kā vispāratzīts Rietumu puslodes līderis, kolektīvās drošības vārdā apvienojot savā aizbildniecībā tās valstis, kuras nebija tiešā PSRS ietekmes sfērā. Savienotajām Valstīm izdevās apvienot ap sevi visas vērā ņemamās valstis, kuras atradās otrā pusē pēc 2. Pasaules kara izveidotajai demarkācijas līnijai. Eiropā izzuda PSRS armijas priekšā esošais militārais vakuums: tika izveidots NATO bloks.

Šobrīd starp abām Korejas valstīm vēl arvien ļoti nocietināta un militarizēta robeža, kas uzskatāma par vienu no bīstamākajām teritorijām pasaulē.

Pašlaik Ziemeļkorejā dzīvo aptuveni 23 miljoni iedzīvotāju un valsts IKP ir aptuveni 1000 ASV dolāri uz iedzīvotāju. Dienvidkorejā, savukārt, dzīvo 48 miljoni iedzīvotāju un valsts IKP ir 30 reizes lielāks – 29,3 tūkstoši ASV dolāru uz iedzīvotāju. Dienvidkoreja ir 4. lielākā Āzijas un 15. lielākā pasaules ekonomika

---------------------------------------------------------------------------------------

17. augusts vēsturē: Indonēzija iegūst savu neatkarību

Foto: cnn.com

Indonēzijā dzīvo vairāk kā 300 dažādas etniskās grupas, katra ar savām tradīcijām, ieražām un dialektiem. Kaut gan oficiālā Indonēzijas valoda ir indonēziešu valoda, šajā valstī var dzirdēt vairāk kā 700 valodas. Šodien, 17. augustā, Indonēzija ieguva savu neatkarību.

Indonēzija, oficiāli Indonēzijas Republika, ir lielākā valsts Dienvidaustrumāzijā gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita. Tā atrodas uz 17 508 salām un ir pasaulē lielākā valsts, kas atrodas uz arhipelāga. Pēc iedzīvotāju skaita, kas ir gandrīz 230 miljoni šī valsts ir ceturtā lielākā pasaulē. Indonēzija ir republika, kurā tiek ievēlēts parlaments un prezidents, un tās galvaspilsēta ir Džakarta. Šī valsts robežojas ar Papua Jaungvineju, Austrumtimoru un Malaiziju. Vēl tuvākās aizjūras kaimiņvalstis ir Singapūra, Filipīnas un Austrālija, kā arī Indijai piederošās Andamanu un Nikobaru Salas. Indonēzija atrodas starp Kluso un Indijas okeānu. Valsts teritoriju šķērso ekvatora līnija.

1510. gadā Indonēzijā pirmo reizi ieradās portugāļu tirgotāji. Drīz šeit ieradās arī nīderlandieši un angļi. Ap 1700. gadu Indonēzijas salās vislielākā ārzemnieku ietekme piederēja nīderlandiešiem. Izņemot īsu laika posmu no 1811. līdz 1816. gadam, kad valdīja angļi, nīderlandieši Indonēziju bija kolonizējuši līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Nīderlandieši zaudēja kontroli pār Indonēziju 1942. gadā, kad to Otrā pasaules kara laikā iekaroja Japāna. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā Nīderlande mēģināja atgūt Indonēziju, bet tas viņiem neizdevās. 1945. gada 17. augustā Indonēzija kļuva par neatkarīgu valsti. Taču Nīderlande Indonēzijas neatkarību atzina tikai 1949. gadā.

Šobrīd nācija ir nabadzīga, ar ļoti zemu dzīves līmeni, lai gan valsts ir bagāta ar dažādiem dabas resursiem. Taču šī valsts tik un tā noteikti ir lielisks galamērķis tūristiem. Viena no galvenajām Indonēzijas vērtībām ir daba un skaistie dabas skati. Arī Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā ir daudz apskates vērtu vietu. Piemēram, "Monas" – valsts piemineklis. Pieminekļa pamatā atrodas vēstures muzejs un halle meditācijai. Pēc pieprasījuma tūristi var uzbraukt ar liftu līdz pieminekļa pašai augšai un ieraudzīt pilsētu no putna lidojuma.