VPR: Sabiedriskais transports jāorganizē dabiski funkcionālās, ne mākslīgi iezīmētās teritorijās

Ņemot vērā pēdējā laika aktualitātes par sadarbības teritoriju izveides nepieciešamību Latvijā, pirms nedēļas publiskajā telpā izskanēja ziņas, ka teritoriālās reformas varētu risināt arī sabiedriskā transporta pieejamības problēmas valstī, t.sk. arī Vidzemē.

Teritoriālās reformas mēdz kļūt aktuālas, ja sabiedriskā labuma nodrošināšana ar dažādiem pakalpojumiem kļūst pārāk dārga valsts makam. Vēl 2012. gadā notika krass dotāciju samazinājums sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem, visa pamatā – nerentablie reisi, jo autobusi turpināja kursēt, lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību arī tiem iedzīvotājiem, kas izvēlējušies dzīvi nomaļos reģionos. Arī Vidzemes plānošanas reģionā (turpmāk - VPR) tradicionālo sabiedriskā transporta pakalpojumu piedāvājums sarūk, jo regulārie sabiedriskā transporta reisi ir ekonomiski neizdevīgi zemās apdzīvotības, lielo attālumu, sliktā ceļu stāvokļa un pieaugošo sabiedriskā transporta izmaksu dēļ.

 

Latvijas Nacionālais attīstības plāns un Transporta attīstības pamatnostādnes 2014. -2020. gadam runā par ilgtspējīgu transporta sistēmu un pieejamu sabiedrisko transportu, kas nodrošina sasniedzamību visā Latvijas teritorijā. Reģiona sasniedzamība un ekonomiskā attīstība ir lielā mērā atkarīga tieši no transporta infrastruktūras nodrošinājuma.

Līdzšinējais tiesiskais regulējums neliedz veidot maršrutu tīklus pārklājot vairākus novadus, kā arī saskanīgi organizējot pakalpojumu sniegšanu, iesaistoties vairākiem atsevišķiem sabiedriskā transporta pārvadātājiem.

Tāpēc VPR neuzskata, ka priekšlikums par sadarbības teritoriju izveidi spētu veiksmīgi risināt pēdējā laika sabiedriskā transporta organizēšanas problēmas Latvijā. VPR Sabiedriskā transporta nodaļas vadītāja Inita Ozoliņa: “Jau tagad maršrutu tīkls reģionos ir pielāgots pamatā skolēnu vajadzībām – skolēni ir tie, kas vēl sabiedrisko transportu regulāri izmanto. Bet arī skolēnu skaits ar katru gadu rūk - to nevar neņemt vērā. Tomēr tajā pašā laikā tiek nodrošināti savienojumi ar reģionālajiem centriem, tādējādi ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no dzīves vietas ir iespēja apmeklēt publisko pakalpojumu sniedzējus. Saprotams, ka nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumus arī attālākos lauku nostūros ir finansiāli neizdevīgi, tomēr mēs runājam par cilvēkiem un valsts pienākumu organizēt savus pakalpojumus tā, lai iedzīvotājiem nebūtu jāpieņem lēmums par dzīves vietas maiņu, piemēram, tikai tāpēc, ka dzīvo vietā, kur nekad nekursē autobuss un dzīve norit atrauti no visiem pārējiem. Sabiedriskā transporta pārvadātāji jau sniedz savus pakalpojumus starp vairākiem novadiem, veidojot savienojošos reisus – sadarbība jau sen notiek, neredzu jēgu mākslīgi iezīmēt robežas. Šeit nepieciešams pavisam cits risinājums, piemēram, iespējams, vajadzētu apsvērt ideju par daļu pasažieru pārvadājuma funkcijas deleģēšanu attālāko novadu pašvaldībām, novirzot daļu valsts dotāciju tām šo pakalpojumu sniegšanai. Pašvaldību rīcībā ir mazas ietilpības autobusi, ar kuriem tiek izvadāti skolēni. Kāpēc mēs tik stingri pieturamies pie principa, ka ar tiem nedrīkst pārvadāt citus vietējos pagasta vai novada iedzīvotājus – varbūt laiks mainīt normatīvos aktus, kas šo regulē? Lūk, tas gan ir jautājums par ekonomisku saimniekošanu!”

Šobrīd Latvijā jau notiek darbs pie normatīvo aktu izmaiņām kas paredz, ka sabiedriskā transporta pakalpojumus varēs veikt ar vieglo automašīnu. Tiek plānots, ka transports kursēs maršrutā vai maršruta posmā, kur ir zems pieprasījums pēc pārvadājumiem. Pakalpojums tiks izpildīts tikai tad, ja pasažieris iepriekš būs to pieteicis vai iegādājies biļeti. Kas būtiski - reiss tiks izpildīts arī tad, ja būs pieteicies tikai viens pasažieris. Šādu pakalpojumu organizēšanu varētu veikt arī attālāko pagastu pārvaldes.

Šis ir atzīts par ekonomiski izdevīgu risinājumu arī citviet Eiropā, to nosaucot par transportu pēc pieprasījuma. Ideju Latvijā plāno iedzīvināt Vidzemes plānošanas reģions, uzsākot projekta MAMBA īstenošanu. Tā ietvaros tiks īstenots pilotprojekts Vidzemē, lai testētu šāda risinājuma piemērotību Latvijas situācijai un apstākļiem.

Tieši šāda veida inovatīvi pakalpojumu sniegšanas veidi un jaunu sadarbības partneru meklējumi, kuriem deleģēt daļu funkciju, ir ar daudz lielāku potenciālu rast konkrētus un īstenojamus risinājumus.