Kā kafija pasauli iekaroja – uzzini interesantus vēstures faktus

Kafijas vēstures pirmsākumi meklējami tālā senatnē un ir apvīti ar liriskām leģendām.  Kafijas koku izplatības ģeogrāfija aptver Āfrikas, Amerikas un Āzijas tropu reģionus, tomēr vēsturiski par kafijas dzēriena izcelsmes valsti uzskata Etiopiju, kur pirmo reizi sāka gatavot dzērienu ar nosaukumu «hešīrs», lietojot nobrieduša, izžāvēta kafijas augļa mīkstumu, kas bija samalts kopā ar apvalku. Mūsu ēras 4. līdz 8.gadsimtā Jemena atradās Etiopijas valdījumā, un vismaz viens labums no šā fakta atlēca – arābu pasaule iepazina dievišķo kafijas dzērienu. No Jemenas kafija sāka savu triumfa gājienu pa visu pasauli. Tas ir saprotams, jo tolaik tieši Jemena atradās Irānas, Irākas, Sīrijas, Turcijas, Ēģiptes un citu Tuvo un Vidējo Austrumu tirdzniecības ceļu pašā centrā.

Eiropa pirmo reizi par kafiju uzzināja no itāliešu ārsta Prospēra Alpinusa, kas 1591. gadā pavadīja Venēcijas vēstniecību braucienā uz Ēģipti. Pirmo kafijas tasīti eiropiešiem 1626. gadā Romā demonstrēja pāvesta nuncijs Irānā Della Balle, kas bija aizrāvies ar kafiju un iemācījies to ļoti prasmīgi pagatavot. Pēc 20 gadiem parādījās pirmā kafejnīca Venēcijā, bet vēl pēc pusotra desmita gadu — Marseļā, Francijā. Tā laika koloniālās lielvalstis – Holande, Spānija, Portugāle, Anglija ķērās klāt kafijas lietai ar apskaužamu biznesmeņu tvērienu – ieviesa rūpnieciskas kafijas plantācijas tropiskajās dienvidu kolonijās, tirdzniecības flotes transportēja pupiņas uz visām pasaules malām, kafejnīcas Eiropas galvaspilsētās auga kā sēnes pēc lietus.

Melnais, brīnumainais, aromātiskais dzēriens iemantoja milzu popularitāti visur, kur vien parādījās –  gan austrumos, gan rietumos, taču interesanti, ka gluži pretēju reakciju bieži vien sastapa no varas pārstāvju puses. Islāma pasaulē, būdami satraukti par «prātu sajaukšanu» — šariāts taču neatļauj īsteni ticīgajiem lietot uzbudinošus dzērienus — musulmaņu garīdznieki cēlās cīņai pret «melno afrikāņu dziru». 1611. gadā sasauktais likumdošanas sinklīts nolādēja kafiju, bet Mekas pārvaldītājs Hairbejs slēdza visas kafejnīcas, lika sadedzināt visus kafijas krājumus un izdeva pavēli par kategorisku aizliegumu visiem islāmticīgajiem baudīt šo dzērienu.

Arī Eiropā kafiju bieži vien uzņēma naidīgi. Tā laika dziednieki sacēlās pret «šausmīgo kafijas dzeršanas kaislību». Bezalkoholisko dzērienu, alus un citu tradicionālo dzērienu tirgotāji cieta zaudējumus šīs bīstamās «konkurences» dēļ un visādi kavēja šī «kvēpu sīrupa» izplatīšanos. Kristīgā garīdzniecība atbalstīja tirgotājus cīņā pret «turku dziru». Taču laicīgā vara, valdība un karaļi, demonstrēja praktiskāku piegājienu – apliekot kafiju ar dažādiem nodokļiem un nodevām un saskatot tajā valsts kases papildināšanas avotu, neaizliedza šo dzērienu. Piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II pasludināja valsts monopoltiesības uz kafiju un noteica kafijai augstu nodevu.

Par spīti visiem protestiem un cīniņiem, kafijas triumfa gājiens nebija apturams. Lielākas un mazākas Eiropas pilsētas kļūst par šī interesantā dzēriena plašas tirdzniecības vietām... 1693. gadā Londonā jau ir vairāk nekā 3000 kafejnīcu! Tās kļūst par sava veida sabiedriskajām iestādēm: tur uzzina jaunākās politiskās un kultūras ziņas, tiek apspriesti literatūras un mākslas jautājumi. Tāpat tur tiek slēgti lietišķie un tirdzniecības darījumi, tur sniedz padomus ārsti un advokāti. Kafijas dzeršanu sāka uzskatīt par labā toņa pazīmi, un šķiet, šis uzskats nav būtiski mainījies līdz pat mūsu dienām.

Vai varējāt iedomāties, ka katru gadu pasaules tirgū tiek pārdota kafija par vairāk nekā 2 miljardiem dolāru, un starp produktu grupām ieņem otro vietu, piekāpjoties tikai naftai? Pasaules kafijas tirgus „mega grandi” ir Brazīlija un Kolumbija, kopā veidojot vairāk nekā pusi eksporta apjoma, bet kopumā kafiju eksportē apmēram 50 valstis. Aprēķināts, ka pēc kafijas patēriņa uz katru iedzīvotāju priekšgalā ir izvirzījušās Zviedrija, ASV, Somija, Dānija, Francija un Itālija.