Inese Bāra: Sabiedrības attieksmi pret ekoloģiju nevar izmainīt ar juridiskām normām

Inese Bāra Biznesa augstskolā Turība pasniedz ekoloģisko tiesību kursu, kā arī doktorantūrā studē Juridiskās zinātnes. Esot studentes statusā viņa paļaujas uz pasniedzējiem kā uz autoritātēm, savukārt ar saviem studentiem veido koleģiālas attiecības. Inese Bāra uzsver ekoloģisko tiesību nozīmīgumu mūsdienās un nepieciešamību mainīt sabiedrības attieksmi pret vides jautājumiem, kā arī norāda uz to, ka jaunā paaudze atbildīgi raugās uz ekoloģiskajām problēmām.
Studijas ir kā dzinulis apgūt jaunus plašumus
Izvēlējos studēt Biznesa augstskolā Turība, jo šeit jau strādāju un lasīju lekcijas  , tāpēc tā bija iespēja vienā telpā apvienot darbu un mācības. Turībā strādāju kopš 2003. gada, un pa šo laiku esmu redzējusi pozitīvo attieksmi pret studentiem, tāpēc nolēmu arī pati kļūt par studenti. Tā bija arī objektīva nepieciešamība turpināt mācības doktorantūrā.
Esmu pabeigusi Latvijas Policijas akadēmiju, ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātē, tagad būs doktorantūra Turībā – būšu absolvējusi trīs nozīmīgākās juridiskās augstskolas.
Turībā ir ļoti laba atmosfēra, šeit studijas ir prieks. Ja cilvēks grib mācīties, tad Turība ir ideāla vieta, kur studiju laiku idealizēt un romantizēt, šeit ir visas iespējas būt studentam.
Doktorantūras studijas – tā vairs nav vienkārša studēšana. Tajā brīdī, kad katedras kolēģi pēkšņi ir auditorijas priekšā un ir docētāji, ir īpatnēja sajūta. Bet, ņemot vērā, ka doktorantūras studijas ir cits līmenis, sajūta ir līdzvērtīga. Manuprāt, cilvēciskā ziņā doktorantūras studijās pasniedzējs un students ir līdzīgs ar līdzīgu, savstarpēji mēģina gūt pieredzi un zināšanas.
Gadiem ilgi strādājot un pasniedzot vienu un to pašu kursu, varētu iestāties rutīna, tāpēc studijas ir kā dzinulis apgūt jaunus plašumus un jaunas metodes, citādāk domāt un uz lietām skatīties citādāk, tas arī atspoguļojas manā darbā – tagad, kad es studēju, izmantoju pavisam citu pieeju, nekā tas bija pirms tam. Galvenais ir neapstāties un nepārtraukti attīstīties, un to jau arī apkārtējie jūt.
Ar studentiem veido koleģiālas attiecības
Tas, ko es vēlos attiecībās ar saviem studentiem, ir uzturēt koleģiālu attieksmi, nevis paust pārākumu, bet gan likt manīt to, ka mēs esam līdzvērtīgi. Studiju procesā es kā lektore arī mācos. Arī doktorantūras studijās mēs ar pasniedzējiem varam līdzvērtīgi diskutēt, mums katram ir savs viedoklis un tas nav mazāk svarīgs tikai tāpēc, ka es esmu studente. Man ir grūtāk strādāt ar dienas studentiem, jo ir lielāka gadu starpība, studentiem ir mazāka pieredze. Ar vakara un sestdienu nodaļas studentiem sadarbība izdodas ļoti laba, jo tie ir strādājoši un pieredzējuši cilvēki, viņi ir atvērtāki, vairāk dalās, un attiecīgi arī nodarbības ir interesantākas, nav tikai lektora monologs.
Man pasniedzēji vienmēr ir bijuši autoritātes. Man ir paveicies, ka tie cilvēki, kuri ir mani mācījuši, ir noturējuši savas pozīcijas. Apzināti to neesmu darījusi, bet, ja paskatītos dziļāk, visticamāk, ka ir lietas, ko es no savām autoritātēm esmu aizguvusi, pieļauju, ka stils vai metode, kā vadīt nodarbību, var pielipt. Protams, tas ir manā interpretācijā.
Lekcijās sarežģītas lietas jāprot paskaidrot vienkārši
Es ļoti tiecos uz to, lai savu studiju kursu padarītu saprotamu. Bieži vien es aizdomājos par to, vai es nestāstu pārāk primitīvi, vai es nerunāju pārāk vienkāršoti, bet mans mērķis ir nevis pašai spīdēt ar sarežģītiem vārdiem un citātiem, bet gan panākt to, ka ikvienam ir skaidrs, par ko es runāju, lai ikvienam būtu izpratne par to, kas ir šī tiesību nozare. Ekoloģiskās tiesības ir ļoti sarežģītas, tās ir ļoti plašas, un, ja es to pasniegšu sarežģīti, nebūs saprotams, par ko ir runa. Ja es pamatos parādīšu, kā uz ekoloģiskajām tiesībām katrs var skatīties no savas pieredzes, students šo kursu sāks uztvert personiski. Tas ir mans mērķis – panākt to, ka cilvēks sāk par to domāt, lai viņš saprot, ka ir tādas ekoloģiskās tiesības, ka ir jādomā par vidi, ka ikviens savā darbībā var daudz ko mainīt. Lekcijās es parādu principu, kā ekoloģiskās tiesības valstī darbojas. Ja students to izprot, nav svarīgi, vai viņš zinās visus pareizos terminus vai varēs nosaukt visus normatīvos aktus, toties viņš zinās, kur to atrast, jo viņam būs izpratne par to, kas ir šīs tiesības. Tas ir veids, kā es mēģinu pasniegt savas lekcijas – Imanta Ziedoņa dzejas vārdiem sakot, man “patīk lietas nesarežģīt”.
Ekoloģiskās tiesības spēlē arvien būtiskāku lomu
Ekoloģiskās tiesības no juridiskajām zinātnēm ir salīdzinoši jaunas, īpaši Latvijā, kaut gan mūsdienās nevienam tas nav jaunums, ka šāda nozare ir vajadzīga. Jebkurā nozarē paralēli saimnieciskajām un ekonomiskajām interesēm ir jārēķinās, ka ir arī ekoloģiskās intereses, ļoti reti kurā nozarē var izsprukt cauri bez vides tiesību normām, jo ietekme uz vidi ir katrai saimnieciskajai darbībai, visu laiku ir jārēķinās ar šo blakusparādību – ekoloģiju. Ekoloģiskās tiesības mums dzīvē ir līdzās pastāvošas, mēs vienkārši ne vienmēr apzināmies, ka tās ir ekoloģiskās tiesības, piemēram, mūsu individuālā rīcība – šķirot atkritumus, neņemt plastmasas maisiņus. Mēs varam darīt vēl vairāk, ja apzināmies, ka tā ir rīcība, ko mums prasa valsts un mūsu sirdsapziņa.
Ja man kādreiz nācās taisnoties, kāpēc man juristiem jāstāsta par vides aizsardzību, tad šobrīd Ekoloģisko tiesību kurss ir pašsaprotams, līdzvērtīgs citiem studiju kursiem. Ir skaidrs, ka ekoloģiskās tiesības ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Mums ir jārēķinās ar šādu tiesību nozari un ir jāapzinās, ka katra mūsu rīcība atstāj kaut kādas sekas uz vidi, un tas ir tas, ko šīs tiesības regulē. Kādreiz bija jāstāsta no pamatiem, kas ir vide un kādas var būt cilvēka rīcības sekas, bet šobrīd tas viss ir skaidrs un acīm redzams.
Latvijai ir kur tiekties, esam ceļa sākumā, bet mums ir pietiekami stabilas ekoloģisko tiesību normas, ir tikai jāmāk tās piemērot un izskaidrot sabiedrībai.
Jaunā paaudze uz ekoloģijas jautājumiem raugās atbildīgāk
Valstiski ir izdarīts maksimāli daudz, lai ekoloģijas juridiskā puse būtu sakārtota. Bet diemžēl mēs atduramies pret cilvēku attieksmi. Tas, ko es turpinātu attīstīt, ir vides apziņa un cilvēku domāšana. Tas nenotiek vienā dienā un to nevar izmainīt ar juridiskām normām, ir jānotiek paaudžu maiņai. Nākamā paaudze nāks ar citu redzējumu, attieksmi un uztveri. Šobrīd vēl ir vērojama nolieguma attieksme pret vidi, galvenais ir ekonomiskā attīstība, galvenais ir virzīties, saimniekot, darīt, bet vidi mēs atstājam kaut kur otrā plānā. Tā ir paaudze, kas ir dzīvojusi laikā, kad vides problēmas nav bijušas tik aktuālas, kādas tās ir tagad.
Kad nostabilizēsies ētiska attieksme pret vidi, cilvēki sāks ievērot normas nevis tāpēc, ka tas tā ir rakstīts likumā, bet gan tāpēc, ka tā ir iekšējā pārliecība. Tas ir tas bingo – dabūt to sajūtu, ka es cienu vidi un respektēju vides prasības, un tad normu ievērošana nebūs sarežģīta, tas būs pats par sevi saprotams. Šobrīd, manuprāt, vairāk dominē privātās intereses, paša labums un vēlme pēc iespējas vairāk nopelnīt. Tāpēc tās normas, kas valstī ir pieņemtas, nestrādā, jo cilvēks īsti nesaprot, kāpēc viņam būtu savas privātās intereses jāupurē sabiedrisko interešu dēļ. Vides apziņa ir ilgstošs process, kad galvās viss mainās par labu sabiedrībai un videi, piespiedu kārtā to nevar izdarīt. Piespiedu kārtā nevienu nevar izaudzināt par labu cilvēku.
Par laimi sabiedrības apziņa ļoti būtiski mainās. Pirms vairākiem gadiem ekoloģisko tiesību kurss augstskolā bija izvēles priekšmets, to neviens neizvēlējās, vēlāk tas kļuva par obligātu priekšmetu un bija jūtama negatīva attieksme. Savukārt šobrīd attieksme ir pilnīgi citādāka, cilvēki ļoti skaidri apzinās, ko viņi dara, studiju laikā izprot, ka tas, ko viņi jau dara, ir pareizi un labi, bet ne pietiekami - varētu darīt vēl vairāk. Vienmēr akcentēju, ka pasauli mainām mēs katrs pats individuāli. No studentiem dzirdu, ka viņu bērni jau ir pilnīgi citādāki un uz pasauli skatās pilnīgi citādāk nekā mēs. Nākamā paaudze būs vēl labāka.